Saistītie raksti

TAT TVAM. Es domāju, ka ir tā.

Tat Tvam orģinālizdevuma vāks

Andra Černova un draugu 1990.gadā izdevums, kas pauž viņu dzīves uztveri un idejas, pēc tam dalīts savējiem un svešiem. Andris Černovs ir/bija grupas Tat Tvam līderis. Brošūrā minētajās mājās, Vadaiņos Andris dzīvoja 80.gadu beigās, 90.gadu sākumā.
Raksta beigās apskatāms arī izdevuma oriģināls.

A. Černovs.

tumši zilā naktī
spīd balta spuldze
iet cilvēks baltā mētelī
vējā aizkari plīvo
lietus lāses sitas pret palodzi
tevis nav man ir ļoti skumji

MAN IR KAUNS

Man ir kauns par jums. Kauns un skumji, ka jādzīvo starp tādiem. Pēkšņi jūs visi gribat būt labi, darīt visu pareizi. Novērst visas nejēdzības utt. . Izrādās, ka jūs saprotat un esat sapratuši visus šos gadus. Jūs esat sapratuši, cik bezjēdzīga un šausmīga ir bijusi dzīve visu šo laiku Padomju Savienība. Bet kā tad tas viss notika? Kas to visu izdarīja? Vai jūs zināt, cik cilvēku pa šo laiku nodzērušies, izdarījuši pašnāvības, sajukuši prātā? Kad jums par visu to teica tad – agrāk -, jūs atbildējāt: “Jā, varbūt tā ir, taču tā ir dzīve, tā ir realitāte.” Mēs kliedzām: “Nē, tā nav realitāte, tā nevar būt dzīve.”

Jūs atbildējāt: “Ja nepazīstat dzīvi, jūs esat sapņotāji.” Mēs klausījāmies rietumuziku, lai izolētos no šīs “realitātes“; jūs teicāt, ka tā ir slikta. Mēs atteicāmies strādāt stulbajās fabrikās. Jūs teicāt: “Mēs esot slinki un negribot neko darīt.” Mēs pievērsāmies reliģijai un kliedzām: “Dievs ir!” Jūs teicāt: “Kaunieties būt tādi tumsoņas!” Tā turpinājās visu “manas paaudzes” laiku. Nu ir pateikts, ka var runāt – jūs runājat. Varat arī darīt – jūs mēģināt darīt. Drīkstat ticēt. Un jūs runājat par ticību.

Bet mēs jau esam miruši.

Mēs pa šiem gadiem sen esam miruši.

AICINĀJUMS

Es lūdzu atsaukties tos, kam ir grūti un nepanesami dzīvot tā, kā pašlaik mēs dzīvojam. Tos, kas griestu sākt visu no gala. Ir radusies doma, ka vajadzētu savākties tiem, kas jūt, ka tā nevar, un uzcelt jaunu pilsētu. Tādu kā mazu valsti. Nav svarīgi, vai tas būs mazs ciemats vai liela pilsēta. Svarīgi ir tas, ka tur kopīgi mēģinātu dzīvot cilvēki, kas nevar iekļauties pašreizējās civilizācijas radītajā mašīnā. Rietumos ir līdzīgs piemērs – Amiša, kas, atsakoties no visiem civilizācijas labumiem, dzīvo kopienā ar naturālo saimniecību. Tur gan vienojošais pamats ir reliģija, taču es uzskatu, ka var būt arī citi vienojošie faktori. Cilvēcība, vienotība ar dabu. Varbūt tas skan naivi un ideālistiski. Taču ir teiciens, ka būvēt gaisa pilis nav slikti, vajag tikai tās uzlikt uz pamatiem. Es vairākus gadus mācos apstrādāt zemi, audzēt dzīvniekus un zinu, ka cilvēks var visu nepieciešamo (ja tas nav videotelevizors) sev izaudzēt un izgatavot pats. Šī civilizācija iet bojā, tā pašiznīcinās. Vajag radīt jaunu dzīvības dīgli, kas dotu iespēju izdzīvot. Jūs visi uzskatāt sevi par izglītotiem, civilizētiem cilvēkiem. Un uzskatāt, ka esat attīstījušies tālāk par mūsu senčiem, kuri dzīvoja koka būdiņās un pielūdza sauli un dabas spēkus. Taču ir tāds fakts, ka senāk govs tika uzskatīta par Mātes simbolu zemes virsū, tā tika slaukta, bet ne kauta gaļai. Tai tika upurēti vērši kā upurdzīvnieki. Zirgs simbolizēja Dievu uz zemes. Tas bija cilvēka draugs un stiprais palīgs. Tagad no zirgiem taisa desas un baro lapsas. Vai tā ir attīstītu cilvēku rīcība? Vai patiešām nevar ierobežot gaļas ēšanu? Jūs to pat nevēlaties. Skaļi un draudoši ir teikts, ka ir aizliegts izmantot dažu augu sulas, jo tā esot narkomānija. Vairākums izlēma, ka viņi aizliedz mazākumam to darīt, un cauri. Bet, ja es ar saviem domubiedriem paziņoju, ka mēs aizliedzam slepkavot neaizsargātās, skaistās un mums mīļās govis un taisīt desas no zirgiem, kuri ir gudrāki par vienu otru no tiem, kas tās 6d. Es uzskatu regulāru gaļas ēšanu par narkomāniju un pieprasu šos cilvēkus ārstēt. Viņi ir bīstami. Šie cilvēki ir bīstami pasaulei, kurā mēs dzīvojam.

MAUCĪBĀ DZIMUŠIE

Bērns atspoguļo vecāku fizisko un garīgo stāvokli ieņemšanas brīdī /Gandijs/.

Nu, un kādi mēs esam? Labāk nedomāt. Neredzēt un nesaprast. Visas šīs nepiepildītās vēlmes, apspiestās dziņas, kas pāraugušas par liela izmēra perversitātēm. Drūmi. Kristietības, Staļinisma un Ateisma radīta tauta. Aizliegumi, noliegumi un vispārēja harmonijas likumu pilnīga neizpratne. Nabaga ļaudis ir pilnīgi zaudējuši sajūtu, ka ir vienota sastāvdaļa. Rezultāts – drīkst visu. Un vienalga, vai tas ir labi vai slikti. Kāda starpība? Skudrai vai ziedam nekas līdzīgs neienāk prātā. Vai tiešām prāts un intelekts ir cilvēku noveduši tāda stāvoklī? Kas notiek?

Nevar būt, ka vienmēr ir tā. Viena daļa nemitīgi taisa pašnāvības, otra – atgādina psihiatriskās slimnīcas kontingentu. Kāpēc?

Kristus neko nerunāja par aizliegumiem attiecība uz sievietēm. Kāpēc kristieši to sludināja? Rezultātā izveidojies kaut kāds svētulības un maucības sajaukums. Riebjas. Jā, man tā riebjas, ka negribas dzīvot starp tādiem cilvēkiem.

* * *

Mēs iesēdāmies mūsu četrvietīgajā lidmašīnā un pacēlāmies gaisā. Silta, saulaina diena. Viegls vējš šūpo koku galotnes. Apkārt lidinās milzīgi putnu bari. Mēs lidojam uz fermu.

Īstenībā ir tā, ka ir auksts un nav naudas. Par fermu varētu saukt “Vadaiņus” – vecu, pamestu viensētu 130 km no Rīgas. Mēs mēģinām šo māju savest kārtībā, iekopt zemi un tur dzīvot. Taču bez naudas tas ir briesmīgi grūti. Tuvojas ziema. Šogad mēs vēl nevarēsim tur ziemot – pārāk auksts. Nav salabots jumts, nav iestikloti visi logi, un durvis arī ir tikai daļēji. Cerams, ka to visu pamazām paveiksim. Bet tagad ar šausmām domājam, kā aizautostoposim to gaisa gabalu. Dīvaina vieta tie “Vadaiņi”. Reizēm tur ir tik labi, ka gribas palikt un nekur vairs nebraukt. Bet reizēm ir tā, ka gribas bēgt.

Tur dzīvojot, gribot negribot jāsāk ticēt kaut kādu tumsas spēku eksistencei. Mēs tikpat kā neko nezinām par to, kas tur ir noticis pirms mums un kas bijis kara gados. Bet māja ir pamesta, un tas jau kaut ko nozīmē. Apkārt mājai ir sabrukušas saimniecības ēkas un vēl viena pussabrukusi māja. Tas viss padara apkārtni diezgan drūmu. Un tā vien šķiet, ka tur mitinās kaut kādi gari un mošķi. Iestājoties tumsai, kļūst baisi un ir bail staigāt pat pa māju, nerunājot nemaz par staigāšanu ārpus tās. Nekur citur neesmu izjutis tādu nepamatotu (?) baiļu sajūtu. To izjūt visi, kas kādu laiku tur padzīvo. Un visi atzīst arī to, ka tur ir burvīgi. Varbūt savu lomu spēlē arī purva tuvums. Laikam patiešām nav droši celt māju purva tuvumā.

Mēs ļoti maz, tikpat kā neko nezinām par mums neredzamo pasauli. Taču tā pastāv, Tā eksistē tepat mums blakus. Es domāju – ir slikti, ka mēs tik maz uzmanības esam tai veltījuši un mēģinājuši to uzskatīt par neesošu. Mūsu senči ir bijuši daudz gudrāki. Taču tas viss ir aizmirsts, un no palikušajām druskām ir grūti restaurēt veselumu.

Vienu es esmu sapratis – radīt labvēlīgu vidi palīdz dzīvnieki. Vistas, suņi, kaķi, baloži, zirgi, govis. Mēs pārāk utilitāri spriežam par mājdzīvnieku lomu cilvēku dzīvē. Tagad cilvēki domā, ka mājdzīvnieki paredzēti tikai tam, lai tos kautu, ēstu, cirptu un slauktu. Jā, cilvēks ir iemācījies to visu ņemt no dzīvniekiem. Taču es esmu pārliecināts, ka daudz lielāku labumu (neredzamu, rubļos un kilogramos neizmērojamu) mājdzīvnieki dod, vienkārši dzīvojot cilvēka tuvumā. Jau ir lasīti zinātnieku raksti par to, ka kaķis labvēlīgi ietekmē saimnieka psihi, nomierina to. Esmu ievērojis, ka tad, kad kļūst smagi un nomācoši (nezinkāpēc), kaķi sāk murrāt. Nevis tādēļ, ka būtu labi, bet, lai radītu omulības sajūtu un nomāktu pretējas izjūtas. Un esmu pārliecināts, ka lielie dzīvnieki – govs, zirgs ar savu noskaņu ietekmē vēl daudz vairāk. Viduslaikos bija baznīcas rīkojums: katra sēta turēt gaili un vistas. Mēs to uzskatām par pagātnes aizspriedumu. Bet es esmu pārliecināts, ka šie putni labvēlīgi ietekmē vidi. Ar skaņu un vēl kaut kā. Arī baloži kopš seniem laikiem ir cilvēku tuvumā. Viņu dūcošās dziesmas arī ir mīkla. Senajā Romā tika atvēlēti 10% valsts ienākuma baložu uzturēšanai. Tiem būvēja speciālus torņus un baroja, Šķiet, ka tad zināja, kādēļ to dara.

Un es gribētu, lai “Vadaiņi” kļūtu tā vieta, kur viss būtu tā, ka kādreiz ir bijis. Bet mūsu spēku pašlaik ir par maz, lai to varētu realizēt. Ja ir kāds, kas vēlas tā dzīvot un strādāt, tad -

telefons: 410171
adrese:   Rīga, Komorova prospekts 61 dz.18, ANDRIS ČERNOVS

Tas pats ir ari ar augiem, ari te mēs nekā nezinām. Mēs sakām: “Smuks vai nesmuks, patīk – nepatīk”, bet ir skaidrs, ka augi ietekmē apkārtni ne tikai ar savu izskatu. Viena puse noteikti ir enerģētiska. Tāpat kā dzīvnieks, ari koks, krūms un jebkurš augs ap sevi rada noskaņu. To var labi izjust, nostājoties tuvu lielam kokam. Vēl ir tas, ka augi izdala smaržas. Viņi tās izmanto gan cīnoties savā starpā, gan arī mums vēl nezināmos nolūkos. Bet smarža ļoti spēcīgi ietekmē cilvēku. Mēs taču zinām, kā iedarbojas labi pagatavotas maltītes smarža vai ziedu smarža, sievietes smarža un daudzas citas.

Tā darbojas arī katrs augs. Vispār smaržas ir tā joma, kas atstāta galīgi novārtā. Lielākajai daļai cilvēka tās saistās ar smaržām, kas ir iepildītas pudelītēs. Bet darbojas taču visas, kas ir visapkārt. Darbojas spēcīgi un gandrīz nemanāmi. Mēs jau cenšamies tās pilsētā nejust. Jo iet pa pilsētu ar “atvērtu” degunu ir, maigi sakot, bīstami. Tāds “sīkums”, ka saspiestajos transporta līdzekļos ir jāsaņem smaržu šoks, jau vien ir ko vērts. Nerunājot nemaz par rūpnīcām, mašīnām, atkritumu tvertnēm utt.

Izvēloties augus, kas aug mājas tuvumā, vajag intuitīvi vadīties pēc izjūtas, pēc paša attieksmes pret šo augu. Nevis darīt tā, kā citi un kā ir pieņemts. Katrs ir citādāks un attiecības ar apkārtējo vidi katram cilvēkam ir vienreizējas.

Jūs esat ievērojuši, ka baznīcā tiek kvēpināts vīraks? Tas ir smaržīgu sveķu sakausējums, kas, gruzdot uz oglēm, kūpina smaržīgus dūmus. Tie rada noskaņu. Un varbūt ne tikai to. Indieši plaši izmanto aromātiskās nūjiņas sadzīvē. Es bieži izkvēpinu istabas ar paegļu dūmiem. Es pat nezinu kāpēc un kādā nolūkā to daru, taču zinu, ka tā ir labi. Vel ir labi uz oglēm reizēm uzlikt priežu sveķus, žāvētus pelašķus, vībotnes, vērmeles. Tā izdūmotas telpas pēc tam kļūst it kā gaišākas, mājīgākas. Senāk teica, ka tas aizbaida mošķus. Nezinu, kā ar tiem, bet skaidrs ir tas, ka, gruzdot ārstnieciskiem augiem, gaisā izdalās vielas, kas iedarbojas līdzīgi, kā dzerot šo zāļu tējas.

Jā, ja mēs tagad gribam mācīties dzīvot, tad, šķiet, viena no svarīgākajām lietām ir mācēt radīt labvēlīgu vidi. Vidi, kurā ir labi dzīvot. Cilvēka sajūtu ietekmē krāsas, smaržas, uzturs, kuru viņš lieto, domas, ko viņš domā, cilvēki, ar kuriem viņš satiekas, un daudz, daudz kas vēl. Ja tam visam neveltī laiku un uzmanību, tad nekas labs nevar iznākt. Un sākt vajadzētu tieši pašam ar sevi un ar tuvāko apkārtni, māju.

PAR LIKUMIEM

 Cilvēks piedzimst. Viņam pēc kāda laika parāda sarakstu ar noteikumiem, kuriem jāpakļaujas. Viņam neprasa, ko viņš par tiem domā. Viņam tie ir jāievēro un viss. Ja viņš to nedara, viņu ievieto cietumā vai pat nogalina. Taču, vai kāds ir paprasījis, kādus likumus vēlētos izdot es? Un vai kāds tos ievērotu, ja uzzinātu? Piemēri:

1. Ikviens cilvēks drīkst brīvi pārvietoties pa visu zemeslodi – gan pa gaisu, gan pa sauszemi, gan pa ūdeņiem.

2. Nedrīkst pastāvēt nauda. Katram jādara tas, ko viņš prot un kas viņam patīk.

Jūs teiksiet, ka tie ir slikti likumi? Vai tos ir nereāli realizēt dzīve? Dīvaini. Vēl es izdotu tādu likumu, ka katrs drīkst darīt visu, ko vēlas, ja tas nekaitē citiem. Ir taču galīgi nenormāli, ka pirms manas piedzimšanas kāds ir savilcis uz Zemes visādas līnijas, nosaucis par robežām, un man par to pāriešanu draud cietumsods. Tā taču ir mana Zeme. Mans gaiss un mans ūdens. Un es varu kliegt, ka neļaušu to visu piecūkot un saindēt. Un vilkt visādas muļķīgas robežas. Mums visu laiku skaidro, ka viss pieder (tautai) valstij. Bet kas ir valsts? Mēs? Vai kaut kāds mistisks mehānisms? Ja mēs, tad tas viss pieder man. Ja mehānisms, tad tas tā nevar būt, jo mehānismam nekas nevar piederēt, jo tas īstenībā nemaz nepastāv.

PAR MŪZIKU

Gadiem ilgi mums nedrīkstēja būt savs viedoklis. Gadiem ilgi nedrīkstēja runāt patiesību. Darbojās drausmīgā cenzūras mašīna. Tagad it kā var un vajag domāt un darīt, bet tas ir izskausts. Ja cilvēks pusi mūža nedrīkst piecelties no krēsla, diez kāds skrējējs viņš vis nebūs. Tā ir arī mūzikā. Visus šos gadus tika nīdēti ārā patstāvīgi domājošie muzikanti. Viss, kas bija ārpus padomju aģitācijas rāmjiem, tika aizliegts. Izturēja tikai tie – ar mīkstajiem mugurkauliem un hameleona spējām. Tie, kas spēja melot, acis nepamirkšķinot. Tie, kas iemācījās izbraukt caur cenzūras šaurajām durtelēm. Tie, kas tā nevarēja? Nu, ar tiem notika daudz kas tāds, par ko pašlaik negribas runāt. Nekas labs, katrā ziņā. Nelaime ir tā, ka īsts mākslinieks nevar pēkšņi nebūt vairs mākslinieks vai arī būt lēts amatnieks. Un kas no tā visa ir iznācis? Cilvēki tika spiesti mācīties atgremot jau zināmo. Bija skaidri zināms, ka nekas jauns, spēcīgs cauri neies. Nu, tagad tas ir redzams. Gandrīz visi muzikanti spēlē kaut kādus savārstījumus no Rietumu komercmūzikas vai šlāgertipa mūziku. Par to paldies R.Paulam. Bet tie nav sīkumi. Mūzika ir tieši tas, kas tieši un spēcīgi ietekmē cilvēku. To juta Staļins un teica: “Saksofon – eto ploho!” Kāpēc es nepieminu tā saucamo klasisko mūziku? Tādēļ, ka tās autori sen sairuši pīšļos. Tas bija ļoti, ļoti sen. Un nosaukt: kaut kāda vēsturiska posma mūziku par klasisko un vienīgo vērtīgo man liekas nepareizi. Arī tagad dzimst bahi un mocarti, tikai viņiem ātri apgriež spārnus.

Es savā mūžs esmu redzējis ne vienu vien talantīgu muzikantu. Viņi visi ir vai nu miruši, vai nodzērušies, vai nonarkojušies. Teiksiet, ka bezrakstura cilvēki? Muļķības! Vienkārši, jebkurš radošs cilvēks sadeg, ja tam nav iespējas atdot savu darbu cilvēkiem. Jūs teiksiet, ka tagad ir citādāk. Nekā! Tajos pašos amatos sēž tie paši cilvēki. Un publika pa šiem gadiem ir tā apstrādāta, pateicoties tādu mūziķu pūlēm kā R.Pauls un Ž.Siksna, ka nešķiet sagatavota klausīties īstu mūziku. Varbūt, ka nemaz tik ļauni nav. Katrā jau dziļi iekšā, šķiet, kaut kas dzīvs vēl ir saglabājies.

PAR SADZĪVOŠANU

Es gribu nedaudz pastāstīt par to, kā es redzu tā saucamo “nacionālo jautājumu”. Gandrīz viss, ko esmu līdz šim par to lasījis, šķiet kļūdains. Es pats esmu abu šo tautību – krievu un latviešu – sajaukums, tāpēc varu to aplūkot it kā no vidus. Vieni saka, ka vajag un var sadzīvot, otri – ka tie citi ir slikti un vajag bez viņiem. Man šķiet, ka divas dažādas kultūras kopā līdzvērtīgi pastāvēt vienkārši nevar. Var būt runa par to, ka viena vai otra kultūra daļēji vai pilnīgi asimilē otru, bet kopā tās sadzīvot nevar. Krievi un latvieši pēc sava3 dabas, dzīvesveida un pasaules uztveres ir ļoti atšķirīgi. Man šķiet, ka pilnīgi saprasties šīs divas pasaules nevar, pat tad, ja ļoti to vēlētos. Bet tās jau nevēlas. Nevajag liekuļot. Es nepazīstu nevienu krievu, kuru patiesi interesētu latviešu kultūra, latviešu māksla, valoda. Un tāpat nevienu latvieti, kas vēlētos iedziļināties krievu cilvēka sarežģītajā dvēsele un pasaules uztverē. Šīs divas pasaules eksistē viena otrai blakus un labvēlīgos apstākļos izturas iecietīgi, bet, apstākļiem pasliktinoties, attiecības saasinās. Es vairāk par daudziem citiem esmu centies saprast šīs abas tautas un meklējis to saprašanās iespējas. Tagad redzu, ka var būt runa tikai par īslaicīgām, virspusējām attiecībām. Var pastāvēt sadarbība. Taču, šķiet, labāk būtu šīm tautām dzīvot atsevišķi. Būt labiem kaimiņiem. Latvieši var daudz mācīties no krieviem. Un agrāk to arī darīja. Tagad, pēc šīs piespiedu tumsības, tas ir sarežģīti un, šķiet, nav vajadzīgs. Katram jāmeklē savs ceļš.

Īpaši ir ar cilvēkiem, kuri dzimuši no jauktajām laulībām. Īstenībā, cik es zinu, viņi vislabāk jātas sev līdzīgo sabiedrībā. Es arī labāk saprotu tieši tādus cilvēkus.

Vispār man liekas, ka tuvojas laiks, kad maz nozīmēs tautība, cilvēki kļūs par Zemes cilvēkiem un galvenais būs tieši kāds tu esi, nevis kādā valodā runā.

Vienīgais, skaistais komentārs pie “TAT TVAM. Es domāju, ka ir tā.

  1. Appreciating the persistence you put into your site
    and detailed information you provide. It’s awesome to come across a blog every once in a while that isn’t the
    same old rehashed material. Great read! I’ve saved your site and I’m adding your RSS feeds to my Google account.

Atbildēt uz stocks or options Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?