Saistītie raksti

Taisnības cīnītāji

Gaujas nometne 1982. gadāRaksts 1988. gada žurnāla “Avots” jūnija numurā. Autors – Andrejs Dripe.

Liela jauniešu grupa — tuvu pie simta — dzīvo priežu mežā netālu no Rīgas. Teltis, ugunskuri, katli ēdiena vārīšanai, turpat upe, var peldēties, arī šoseja blakus, «nobalsojot» var braukt uz kuru pusi vēlas. Vecums tā no 15 līdz 20 gadiem, vairākums jaunekļu, meiteņu kāda trešā daļa. Skaisti — lai mūsu nākotnes kalēji veselīgi atpūšas, lai izklaidējas pēc cītīgās mācīšanās klasēs un auditorijās!

Un cik ārkārtīgi plašs dzīvesvietu diapazons, no kurienes šurpu braukuši nometnes dalībnieki! Protams, Maskava un Ļeņingrada, bet vēl Omska, Tomska, Murmanska, Kijeva, Ļvova, Arhangeļska, Sverdlovska, Ufa, Minska, Kaļiņingrada utt. Kāda tautu un novadu draudzība! No Latvijas gan pašlaik te nedzīvo neviens, bet pirms neilga laika kāds pārītis bijis. Arī tagad dažreiz no Rīgas uz brīdi viens otrs atbraucot.

Bet kādēļ šie jaunieši uz apmeklētāju grupiņu skatās tik drūmi, pat naidīgi? Kādēļ izpaliek rokas spiedieni, draudzīgi smaidi?

Viesu vidū redzams milicijas pārstāvis ar suni. Un vēl te ir ārsti — narkologi. Viņi vērīgi ar trenētu skatienu raugās pusaudžu un jauniešu sejās, bet sunītis tikmēr ostās ap teltīm. Un tiešām — pāris teltīs narkotikas tiek atrastas, bet dakteri vairākus «atpūtniekus» lūdz autobusā bezmaksas braucienam uz Rīgu, lai laboratorijā izdarītu pārbaudi.

Sašutums un noraidījums jauno acīs sasniedz galējo robežu: «Par ko? Kādēļ? Kādas jums tiesības? Jūs pārkāpjat Konstitūciju.» Fiziska pretošanās izpaliek, jaunie cilvēki tur zem sava goda saķerties ar kaut kādiem miličiem un dumjiem dakteriem. Lepni paceltām galvām un nicinošu smīnu sejās viņi kāpj autobusā.

Analīzes un medicīniskā izmeklēšana prasa laiku, un man rodas iespēja ar dažiem brīvas meža dzīves cienītājiem aprunāties.

16 GADUS VECA MEITENE NO MASKAVAS.

«Jā, es sevi pieskaitu pie pankiem, lai gan ne pilnīgi. Panku rupjību es neatzīstu. Bet vispār — kas pankos slikts? Nē — narkotikas es nelietoju. Vispār, mēs neviens nelietojam. Mēs gribam brīvību un vienlīdzību. Kāpēc mūs traucē? Nav jau pirmā reize.»

Kad atkārtoti uzsveru, ka narkotikas taču tika atrastas un arī pati viņa tās lietojusi, meitene pielaižas tiktāl, ka atzīst — varbūt daži tiešām lietojuši, tikai daži, bet viņa nekādā gadījumā, par viņu — tā esot ārstu kļūda, nepareiza izmeklēšana.

— No kā jūs pārtiekat?

— No ogām un sēnēm, — meitene lepni paziņo, — mežā salasām.

— Un tiešām ar to, cik mežā salasāt, jums pietiek?

 — Saprotams, mēs daudz neēdam.

— Un ko vēl jūs darāt — bez ogu un sēņu lasīšanas un ēšanas?

— Diskutējam. Par visu ko, bet visvairāk par brīvību un taisnību. Vēl sauļojamies un peldamies. Zēni ar meitenēm kopā un kaili. Kas tad tur slikts? Jūs varbūt nezināt, bet ārzemēs visi cilvēki sen jau tā dara. — Viņa uz mani paskatās ar pārākumu.

— Zinu, zinu, tikai visi gan tā nedara. Jūs esat bijusi ārzemēs?

— Nē, kas tad mani uz turieni laidīs. Bet es tāpat esmu informēta.

17 GADUS VECS ZĒNS NO TOMSKAS. Viņa krosenes cauras, īkšķi lien ārā. Ap roku sīku krāsainu pērlīšu aproce.

«Es jau trešo vasaru tā klīstu apkārt. Baltijā esmu otro reizi. Mēs pa visu Savienību klīstam. Ar autostopu. Nedarām neko sliktu, kāpēc gan nevar dzīvot brīvībā? Pankus es neatzīstu, drīzāk esmu tuvu hipijam. Mēs te cits citu pazīstam, dzīvojam kā brāļi un māsas, ar visu dalāmies. Nē — narkotikas mēs nelietojam, izslēgts.»

Puisis ir ļoti runīgs, acis drudžaini spīd, viņš dzīvi žestikulē, reizēm pielec no krēsla kājās, tad atkal apsēžas.

«Gribu būt dabā, gribu iet pats savu ceļu, nevis pa to plato šoseju, kur visi staigā. Viņi ir tur — tajos putekļos un troksnī, bet es šeit — malā, bet augstāk par viņiem, — viņš rāda ar rokām. — Es klausos putnu dziesmās. Es neatzīstu tās laika pavadīšanas formas, kas apmierina vairākumu. Nedomājiet, ka esmu kāds muļķis, mans tēvs ir zinātņu kandidāts.»

— Bet kā ar narkotikām? — es viņu atkal pārtraucu.

— Ko jūs?! Nekādu narkotiku!

— Tika taču atrastas.

— Nu, varbūt kāds, pa kluso. Es neko nezinu.

— Tu saki, ka mīli dabu, bet jūsu bars taču dabu iznīcina. Nometnes apkārtnē ir aplauzti koki, priedītes nocirstas krūšu augstumā.

— Nē! Mēs to nedarām. Mēs tikai sausos zarus lasām.

— Un vai jūs tiešām iztiekat vienīgi no mellenēm un sēnēm?

— Nu — tā gluži nevarētu teikt. Daži iet un iepērkas tuvākajos veikalos.

— Un paši neapkalpojas tuvākajos sakņu dārzos?

— Ko jūs!?

— Un meitenes visi mīlat kopīgi?

— Tā gluži nevarētu teikt. Katrā ziņā ne jau visas.

18 GADUS VECA JAUNIETE NO ĻEŅINGRADAS.

«Mūsu aizturēšana nav likumīga. Bez prokurora sankcijas

nedrīkst aizturēt ilgāk par trim stundām, bet nu jau pagājušas gandrīz četras. Vai mēs neesam cilvēki? Un pirms pāris dienām jau pie mums mežā ieradās miliči un kārtības sargi. Viņi izturējās ļoti rupji, pat sagāza pāris teltis.»

Tādā garā jaunā sieviete runā labu brīdi. Es dabūju noklausīties atmiņas par dažādiem starpgadījumiem ar miliciju gan šeit, gan citās republikās un gala slēdzienu, ka milicijā iet strādāt tikai deģenerēti elementi, kas neatšķiras no noziedzniekiem. Atgādinu, ka neesmu milicis un ievirzu sarunu par narkotiku lietošanu.

— Kādas muļķības! Es narkotikas nelietoju.

— Bet nometnē vispār tās tiek lietotas.

— Es par to neko nezinu.

— Vai jūs atzīstat zēnu un meiteņu grupveida seksuālo kopdzīvi?

— Lai katrs dara, kā grib. Man personīgi ir tikai viens vīrietis.

«BATJA», BĀRDAINS, PATUKLS JAUNS VĪRIETIS NO MASKAVAS (AP GADIEM 25).

— Nē, es neesmu nekāds vadonis. Pie mums nav vadoņu, visi vienādi. Mēs atzīstam vienu taisnību. Katrs var izteikt savas domas un tās aizstāvēt. Mēs sēžam ap ugunskuru un diskutējam. Katrs var pie mums atnākt un brīvi aiziet.

— Kāpēc jūs izvēlējāties tieši mežu pie Rīgas? Vai tad pie Maskavas mežu nav?

— Te mums patīk vislabāk, bet mēs esam dzīvojuši arī citur. Mūsu mājas ir visur. Baltijā tomēr cilvēki ir attīstītāki.

Vismaz līdz šim tā bija, bet tagad mūs traucē arī šeit. Es divas naktis neesmu gulējis. Miliči mums piesienas pilnīgi par velti. Mēs mīlam dabu un gribam dzīvot dabā.

— Vai nometnē ir mazgadīgie?

— Nezinu, mēs nevienam nekādus dokumentus neprasām, mēs esam brīvi cilvēki.

— Vai vecāki zina, kur viņu dēli un meitas atrodas?

— Es jums teicu — mēs esam brīvi cilvēki, mēs neapgrūtinām cits citu ar tādiem jautājumiem, mēs cīnāmies par kopīgu pasaules taisnību.

— Kā šī cīņa izpaužas?

— Ar domas spēku.

Pienāk ārste kopā ar jaunieti no Ļeņingradas. Viņa nes analīžu rezultātu lapas. Konstatēts, ka abi, gan ļeņingradiete, gan Batja no Maskavas, lietojuši narkotikas.

— Absurds! — Batja iesaucas. — Tā nav taisnība! Paskatās griestos un ieraksta.

— Nē, patiešām, kāda cūcība! Mēs esam apmeloti! — jaunā sieviete izskrien no ārstu istabas koridorā, kur uz grīdas sēdus un pusguļus izlaidušies taisnības cīnītāji sadriskātos džinsos, pērlīšu virknēm ap rokām un kaklu.

— Varbūt no tiesas ieviesusies kļūda? — jautāju ārstei.

— Nekādā ziņā. Viņi taču melo kā no grāmatas. Trijiem ir galīgi sabakstītas vēnas, pēc tā vien jau var pateikt. Pārējie sarijušies dažādas tabletes.

Un tagad paskatīsimies bez kaislībām no malas uz šo mežā dzīvojošo jauniešu baru, mēģināsim objektīvi pavērtēt viņu darbības plusus un mīnusus.

Pirmajā brīdī taisnība it kā jauniešu pusē. Patiešām, kas gan slikts, ja dzīvo brīvā dabā, svaigā gaisā teltīs, ja vasarā sakrāj spēkus ziemai, draudzējas, diskutē, kolektīvi peldas, kolektīvi vāra un apēd izvārīto.

Bet, ja ielūkojas nometnes īpatnībās un tradīcijās dziļāk, tik jauki vairs neliekas.

Milicija un ārsti pievērsa uzmanību šim neformālajam grupējumam ne jau bez iemesla. Ienāca daudzas sūdzības no apkārtējo ciematu iedzīvotājiem. Kāda sieviņa mežā sēņojot, nejauši uzdūrās jauniešu telšu pilsētiņai un gandrīz trieku dabūja, jo ieraudzīja ap ugunskuru dejojošus kailus abu dzimumu jauniešu pārstāvjus. Lai šoreiz paliek sānis lauku tantiņas «atpalikušie» uzskati par to, kā pienākas vai nepienākas uzvesties cilvēkam sabiedrībā, galu galā, ja jaunie ļaudis tik ļoti mīl plikumu, tā ir viņu gaumes lieta, un jaunībā cilvēki patiešām neizskatās slikti, ne jau velti gleznotāji tos attēlo savos audeklos un skulptori izkaļ akmenī. Turklāt šīs dejas tika demonstrētas ne jau sabiedriskā vietā, bet mežā.

Nelaime tikai tā, ka ar kopējām kaildejām darbība nebeidzās, bet sekoja turpinājums daudz būtiskākā saskares formā. Un, kaut arī Batjas cieņa pret brīvību it kā būtu apsveicama un nicinājums pret sausiem dokumentiem saprotams, nevar aizmirst, ka nometnē dzīvoja arī nepilngadīgie, par kuru iesaistīšanu šādās izdarībās stājas spēkā kriminālatbildība. Diemžēl šajā vecumā cilvēks vēl nav spējīgs apzināties savu rīcību un tās sekas, tādēļ viegli pakļaujas bara un autoritātes iespaidam. To var izmantot ļaunprātīgi. Un, kaut arī vairumam sešpadsmit, septiņpadsmit gadiņi jau sasniegti, nekāds saprāta vecums tas vēl nav. Vai šīm meitenēm, kas ik dienas gāja no vienām rokām otrās, vēlākajā dzīvē nekādas sekas «brīvā» nometne neatstās?

Te mazāk domāju par veneriskām slimībām un to izplatīšanai ideālajiem apstākļiem, vairāk par ētisko, morālo pusi. Nezin vai pašreizējā «brīvības cīnītāja» spēs ar sajūsmu stāstīt savai meitai, ka padsmitnieces gados vienā dienā sešpadsmit reizes piederējusi dažādiem puišiem (tāds rekords nometnē pastāvējis meiteņu savstarpējās sacensības rezultātā par pirmo vietu šai «sportā»). Un kāda cieņa pret sievieti radīsies zēnu vidū, tā, tik viegli paņemamai? Iespējams, ka visas meitenes ar šo sportu nenodarbojās, bet daudzas tomēr. Un redzēja to visas.

Un vēl apkārtējie iedzīvotāji žēlojās, ka viņu mazdārziņos nezināmas personas norokot kartupeļus, aplasot sīpolus, gurķus un tomātus. Es nesaku, ka to darīja vienīgi «cīnītāji» par vienu taisnību visai pasaulei, bet tomēr arī viņi. Jo iztikt tikai ar sēnēm un ogām ir neiespējami, turklāt tik naski ogotāji un sēņotāji šie jaunieši nemaz nebija, lai pielasītu savai iztikai un vēl pārdotu tālāk (daži jaunieši to apgalvoja). Naudas viņiem nebija nemaz vai bija ļoti maz. Ziņoja arī par to, ka pie autobusu pieturām un ciematu veikaliem novēroti sveši, ar krellītēm apkārušies ubagojoši pusaudži. Viņi lūdza gan naudu, gan pārtiku. Varbūt tas ir labāk nekā zagt, bet neko īpaši iepriecinošu te saskatīt nevar. Turklāt ubagot vienmēr gāja paši jaunākie. Šaubos, vai viņi paši to vēlējās, droši vien tas notika vecāko spiediena (pavēles?) rezultātā. Visi teicās tik ļoti mīlam dabu, bet nenoliedzami to postīja. Nometnes apkārtnē koki ir aplauzīti.

Par nometnē valdošo vienlīdzību, taisnību un vadoņu varas iztrūkumu, kas tik skaisti izskanēja Batjas vārdos, var tikai pasmaidīt. Pašu cīnītāju vidū par vienu un vienādu taisnību visiem patiesībā nekādas vienlīdzības un taisnības nebija un nevarēja būt. Pusaudžu psiholoģija izslēdz šāda stāvokļa iespējamību. Pusaudži vēlas elku, vēlas savam pielūgsmes objektam pakļauties un kalpot. Viņu barā vienmēr izvirzās vadonis. Ja uz šo posteni pretendē vairāki, sākas neizbēgama sacelšanās un strīdi. Arī šajā barā tā notika ne vienu reizi vien, un nometnē bez Batjas bija arī pāris citu vadonīšu, kas ar savām grupiņām nošķīrās savrup, pat teltis cēla tālāk no galvenās apmetnes.

Batja Gaujā, 1987.gads

Batja gudri kritizēja mūsu sabiedrību un cilvēku sabiedrību vispār, norādīdams, ka, lai novērstu trūkumus, jāvaldot pilnīgai demokrātijai un jāvēršoties pret cēloņiem, nevis sekām. Jaunieši bēgot no pieaugušo pasaules, no viņu ieviestās kārtības tādēļ, ka redzot tās melus un netaisnību. Varētu piekrist, tikai jājautā, ko tad paši jaunie atraduši un likuši vietā, vai viņu piekoptais dzīves modelis ir pārāks un labāks par tik pašpārliecināti kritizēto pieaugušo cilvēku pasauli. Kāda ir šī jaunatklātā demokrātija un brīvība, labi redzams no iepriekšminētā. Patiesībā šī apmetne bija dīkdieņu un naivu fantazētāju bars, viņu vidū plauka nevis dzīvi apliecinošas un augstākā pakāpē ceļošas idejas un darbības, bet tieši pretējais — aiz cēli tukšas un pārgudras spriedelēšanas masķas tika sabradātas elementāras, cilvēku sabiedrībā pilnīgi nepieciešamas savstarpējo attieksmju normas.

Dzīvi nevar pārveidot, no tās izvairoties, likteni pozitīvi nevar ievirzīt, nestrādājot, nīkuļojot un tikai vārdos sevi pasludinot par labākas nākotnes praviešiem. To vienmēr no jauna ar savu bēdīgo galu pierādījuši gan lielāki, gan mazāki pusaudžu un jauniešu grupējumi visā pasaulē. Katram zināmie hipiji un panki te ir uzskatāms piemērs. Un cik nav bijis visādu modīgu jauno kolektīvu kustību un strāvojumu, kas pacēluši savu cīņas karogu pret ļauno pasauli, paši drīz vien noslīdēdami garīgā panīkumā, tukšumā, izvirtībā un narkotikās.

Pasīvi veģetējot un peldot pašapmānā, neizbēgami rodas kāre pēc indēm, pēc tā kaifa, kas aizved halucināciju pasaulē. Tā ir aksioma. Varbūt vēl ne visi «cīnītāju» apmetnes dalībnieki bija nonākuši līdz narkomānijai un daži, sakot, ka viņi neko tamlīdzīgu nelieto, patiešām nemeloja. Taču ari viņi stāvēja bezdibeņa malā. Ja ne šodien, tad rīt. Noturēties pretim kārdinājumam šādos apstākļos ir ļoti grūti. Vienmēr taču kāds stāv blakus un aicina, vienmēr jādzird, cik tas forši. Un, gulšņājot, degunu urbinot un tukši fantazējot, vēlēšanās pamēģināt aug augumā.

Vienīgais ceļš uz augšu ir kopīgs darbs, kopīga dzīva rīcība, nevis pasīva slaistīšanās, bēgšana no dzīves, iztēlojoties sevi par jaunas ēras supercilvēkiem.

Un vai iespējams būt brīvam un cēlam, darot sāpes citiem, turklāt vistuvākajiem cilvēkiem? Vai šo pusaudžu vecākiem tur tālajā Omskā, Murmanskā un Ufā patiešām ir pilnīgi vienalga, kur klīst un ko dara viņu bērni? Jā, varbūt liela daļa vainas guļas arī uz viņiem, ka nav pratuši saviem dēliem un meitām dot vairāk cilvēcības un patiesu vērtību, un tomēr negribētos ticēt, ka gluži visi tēvi un mātes pelnījuši šādu sodu.

2 domā tā par “Taisnības cīnītāji

  1. Every weekend i used to pay a quick visit this site,
    for the reason that i want enjoyment, for the reason that this this
    web site conations in fact good funny material too.

  2. Hello there! Your websites are running slowly , this kind of consumed just like a minute to actually load, I personally have no idea whether it’s entirely me
    or your web-site on the other hand google
    and yahoo performed for me. Anyways, I need to thank you
    very much for adding awesome article. I do believe it has already been extremely useful to individual
    who actually click here. I have to tell you that you have done fantastic job with this and additionally wish
    to see much more amazing content from you. To obtain more knowledge by content you post, I have
    book-marked this site.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?

      conveyancing comparison . flybilletter billig . billige fly