Mazliet par bitņikiem

Tulkotāja priekšvārds

Lasot Dž. Keruaka”Ceļā” un “Dharmas blandoņas” radās iespaids, ka bitņiki tādi Džeka Londona klaidoņstāstu turpinātāji vien ir. Tā pati lasāmviela romantiski noskaņotām mājsaimniecēm un pseidointelektuālajai jaunatnei.Tad, kad tiku pie V.S.Berouza ( 1914 – 1997) “Mirušo ceļu valstība” ( 1984.) ( The Place of Dead Roads), jutos apmulsis, vietām pat nepatīkami pārsteigts, bet it kā sāku saprast kāpēc bitņikus uzskata par visu mūsdienu subkultūru aizsācējiem. Nezinu, vai rakstnieks 70 gadu vecumā vēl lietojis psihotropas vielas, bet pa saviem “mirušajiem ceļiem”, viņš nēsājies galīgi bez bremzēm. Varbūt, ka tā arī vajag, jo būdams kaislīgs mūsdienu civilizācijas kritiķis, Berouzs nepaguris meklējis jaunus izteiksmes līdzekļus, spēcīgi ietekmēdams daudzus ievērojamus rakstniekus, māksliniekus, kinorežisorus.Mūziķu saraksts, ar kuriem rakstnieks ticies un sadarbojies ir iespaidīgs: Toms Vaits, Frenks Zapa, Pols Makartnijs, Miks Džegers, Petija Smita, Kurts Kobeins un daudzi citi.

Bitņiku kustība

Viens no bitņiku rakstniekiem Džeks Keruaks romānā “Dharmas blandoņas” 1958.gadā rakstīja par iedomāto nākotnes modeli:
“Vajag, lai pasauli piepildītu dīvaiņi ar mugursomām, kuri atteiktos pakļauties vispārējiem patērētāju sabiedrības noteikumiem. ā»audis strādā tādēļ , lai iegūtu privilēģiju izmantot visas šīs grabažas, kuras pēc savas būtības ir nevajadzīgas. Manā priekšā iznirst grandioza mugursomu revolūcija, tūkstoši un miljoni jauno amerikāņu ceļo ar mugursomām plecos, kāpj kalnos, raksta dzejoļus, kuri tiem nejauši ienāk prātā un darot dažādas dīvainas lietas viņi uztur sevī mūžīgu brīvības sajūtu.”
Lasīt visu