Puķu bērnu mājokļi

Šī raksta mērķis ir parādīt  hipiju mājokļus un to interjeru, pievēršoties tieši pašas kustības dalībnieku tiešajām izpausmēm, nevis profesionālu dizaineru atsaucēm uz hipiju vidi. Tā kā kustības pārstāvji nealka pēc materiālām vērtībām, bet par galveno priekšnoteikumu uzskatīja fizisku un garīgu neatkarību. Tādēļ jāpiemin, ka hipiju mājokļi bija ne tikai tradicionāli dzīvokļi vai ēkas, bet arī daudz nepierastāki varianti.

 Autobusi un alas

Ņemot vērā tieksmi ceļot, ļoti daudzi hipiji iegādājās autobusiņus, par savdabīgu kontrkultūras pazīšanās zīmi kļuva Volkswagen busiņš. Šos braucamrīkus nokrāsoja košās krāsās un iekārtoja tā, lai tajos būtu iespējams ilgstoši uzturēties un uztvēra kā otrās mājas. Kā spilgtāko piemēru, šķiet var minēt slavenā rakstnieka Kena Kīzija (Ken Kesey) un viņa domubiedru grupas Merry Pranksters autobusu, ar kuru viņi pārvietojās pa ASV 60. gadu beigās.

Tas bija 1939. gada International Harvester skolas autobuss, apgleznots gan no ārpuses, gan no iekšpuses, ar ārpusē piemontētiem skaļruņiem. Turpmākajos gadu desmitos pa pasaules ceļiem turpināja pārvietoties simtiem un tūkstošiem apkrāsotu busiņu, kuri faktiski bija mājas uz riteņiem, bieži izdaiļoti ar dažādiem hipiju atribūtiem un nodēvēti mīlināmajos vārdos. Jāpiezīmē, ka šiem busiņiem nav ne mazākās ideoloģiskās līdzības ar smagajiem kemperiem, kuros pārvietojas pārtikuši pilsoņi, kas pat ceļojuma laikā cenšas izbaudīt līdzvērtīgas ērtības, kā dzīvojot uz vietas. Šeit ideja ir mazliet cita – jautrā pulciņā apceļot pasauli, neaizmirstot paņemt stopētājus.

Merry Prankster autobuss

Bieži vien hipiji izvēlējās pilnībā attālināties no sabiedrības un veidot paši savu vidi, savu komūnu. Šāda komūnas pastāv vēl līdz mūsdienām, īpaši Dienvideiropas zemēs ar samērā siltu klimatu, no civilizācijas attālinātās vietās, kalnos. Zemēs ar ļoti siltu hipiju komūnas veidojās arī dažādās alās, piemēram, Spānijā, netālu no Granadas un Grieķijā, Krētas salā, Matalas alās, kur 70.gados bija apmetusies hipiju komūna.

Hipiju dzīvesvieta

 Drop City komūna

No arhitektūras un interjera viedokļa viena no interesantākajām šāda veida komūnām bija tā dēvētā Drop City ASV, Kolorado štatā. Drop city bija spilgts eksperimentālās arhitektūras piemērs, ko 1965.gadā sāka veidot četri Kanzasas un Kolorādo universitātes mākslas studenti – Gene Bernofskis (Gene Bernofsky), Džo Anna Bernovska (Jo Ann Bernofsky), Ričards Kalveits (Richard Kallweit) un Klarks Ričerts (Clarc Richert). Šajā komūnā viņi vēlējās attīstīt mākslas veidu ko paši dēvēja par Drop Art (aptuvenais tulkojums – pilienu māksla.).

Drop city

Viņus iespaidoja Džona Keidža, Roberta Raušenberga improvizētās performances un Bukminstera Fullera (Buckminster Fuller) ģeodēziskā dizaina principi. 1954. gadā Fullers patentēja ģeodēzisku ēku, kas ātri ieguva popularitāti un šāda tipa ēkās sāka izvietot izstāžu telpas, kinoteātrus utt., bet līdz pat Drop city piemēram tās nebija izmantotas kā dzīvojamās ēkas. Sākotnēji droperi dzīvojot savās mašīnās uzcēla pirmo ēku, kas sastāvēja no trim kupoliem, kurā izveidoja kopējās telpas ēšanai un sanākšanai, virtuvi, sanitāro mezglu un darbnīcu. Simetriskie, pussfēriskie kupoli bija veidoti no koka karkasa, pārklāti ar vecu automobiļu jumtiem un nokrāsoti košās krāsās. Sākot ar1966. gadu viņus atbalstīja un darbā piedalījās arī izgudrotājs un dizaineris Stīvs Baers (Steve Baer), kas nopietni uzlaboja ēku tehnisko kvalitāti. Droperi sadarbojās arī ar pašu Fulleru Bukmeistaru un informēja viņu par celtniecības procesu, tomēr jau samērā ātri attālinājās no viņa sākotnējās idejas, jo viņu veidotās ēkas ne vienmēr bija simetriskas, kupoli tika apzināti deformēti. No ārpuses tie līdzinājās nelieliem pakalniem, kas pārklāti ar ādām un audumu.

Drop city viena no centrālajām ēkām

1967. gadā vadošā grupa, kuras sastāvā bija jau 10 cilvēki ieguva īpaši izveidoto Bukminstera Fullera Dymaxions balvu, balvu, ko bija izveidojis pats Fullers. Komūnas dalībnieku skaits un popularitāte strauji auga un augstāko slavas brīdi Drop City sasniedza Prieka festivālā 1967. gada jūnijā, kad tur ieradās simtiem hipiji, no kuriem daļa palika dzīvot komūnā. Reāli Drop city tika apdzīvota no 1965. līdz  aptuveni 1973. -77. gadam. Šobrīd tā ir pamesta.

 Hipiji pilsētās

Ne vienmēr hipiji savas apmetnes veidoja laukos, arī vairākās lielpilsētās izveidojās un dažās vietās līdz pat mūsdienām vēl pastāv īpaši hipiju rajoni. 60. gados ASV viens no slavenākajiem rajoniem bija Heitešberijas (Haight Ashburry) rajons Sanfrancisko Līdz mūsdienām ir izdzīvojusi Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas brīvpilsēta Kristiānija, pret kuru gan pēdējā laikā arvien skarbāk vēršas Dānijas varas iestādes. Tomēr atšķirībā no Drop City šeit apkārtējā vide tika tikai mainīta, nevis pilnībā radīta no jauna.

Īpaša tēma ir hipiju apdzīvoto vietu – dzīvokļu, māju interjers. Šajā gadījumā var mēģināt atrast vairākus kopsaucējus, kas raksturo pārsvarā visus hipiju mājokļus, lai arī cik atšķirīgi būtu to iemītnieku dzīves uzskati. Parasti šīs mītnes raksturo minimāls mēbeļu daudzums, kā arī minimāls skaits sadzīves tehnikas. Iecienīti ir dažādi pašdarināti dekori, no lupatām austi paklājiņi utt. Hipiju mājokļi parasti ir paredzēti ērtai un biežai viesu uzņemšanai.

Tomēr hipiju kultūra pati par sevi ir ārkārtīgi daudzveidīga un iespējamais internets variējas no absolūti krāšņa līdz ļoti askētiskam. Hipija mītne parasti spilgti liecina arī par viņa garīgajām interesēm. Tā kā mēbeļu parasti nav daudz, tad sienas iespējams aizpildīt pēc savas patikas ar atbilstošajiem priekšmetiem. Bieži vien hipiju interjeram raksturīgs apjomīgs sīku priekšmetu daudzums. Tālākās tendences atkarīgas jau no iedzīvotāju vēlmēm un specifiskajam interesēm, un šeit iespējams izšķirt vismaz divus stilus kā iekārtot dzīves telpu.

 Muzeoloģiskais, izglītojošais interjera tips

Hipiju dzīvoklis Užgorodā

Šādā dzīvoklī parasti glabājas milzīgs daudzums dažādu mūzikas ierakstu, kā arī pie sienām visbiežāk ir mūziķu fotogrāfijas, miksētas ar fotogrāfijām no vēsturiskiem un svarīgiem notikumiem paša iemītnieka dzīvē, kā arī ar 60. gadu simboliku un atribūtiku.  Tajā iemītniekam ir svarīgi viesiem parādīt savu personu. Šāda dzīvokļa pamatelementus iespējams izveidot ļoti īsā laikā, uzsverot kādu pamat akcentu, zīmējumu, toties pārējie priekšmeti veido kultūrslāni, kas uzkrājas gadu gaitā. Šāds dzīvoklis redzams attēlā, kur pamatelements ir uzraksts Hard Rock cafe, kas arī noteicis tālāko interjera izveidi. Dzīvokļa saimnieki aizraujas ar mūzikas kolekcionēšanu un jau ilgstoši (apmēram 20 gadus) ir iesaistījušies hipiju kustībā.

Hipiju dzīvoklis, Prāga

 Funkcionālais tips

Otra tipa mājokļi ir vairāk paredzēti mierīgai dzīvei, un veidoti lai pašam un apmeklētājiem būtu ērti, viesistabā bieži ir ietilpst paklājs un apaļais galds, ap kuru var sēdēt uz grīdas un dzert tēju. Ja saimnieks ir amatnieks, tad bieži viņš pats gatavo mēbeles. Šie dzīvokļi nav pieblīvēti ar vēstītājinformāciju, bet mēģina vairāk vai mazāk uzkrītoši parādīt saimnieka garīgās intereses. Visbiežāk uz to norāda kādi etniski motīvi interjerā vai arī kāds ar reliģiju saistīts simbols. Reliģiskie simboli interjerā var pārstāvēt arī dažādas reliģijas un paralēli var būt iekļauti arī pagāniski elementi, jo hipiju kustībai raksturīgs reliģisks sinkrētisms.

 Abi šie interjera veida tipi, protams, bieži saplūst, iespējama abu interjera veidu vienlaicīga pastāvēšana vienā dzīvoklī vai mājā. Jāpiezīmē, ka īpaši veidots interjers parasti ir tikai cilvēkiem, kuri hipiju dzīvesveidam pievēršas ilgstoši, jauno kustības pārstāvju dzīvesvietas parasti grezno tikai nedaudzi priekšmeti, kas liecina par viņu piederību hipijiem, līdz ar to, to nav iespējams dēvēt par apzināti veidotu interjeru.

 Māja, kurā mīl pūķus

 Pasaku māja UndīneJūrmalā, Dubultos, Parka ielā 1, atrodas ēka, kuras interjers ir ļoti spilgts hipiju kultūras piemērs. Ēkā atrodas sabiedriskā organizācija Zaļais ordenis pasaku māja Undīne. Undīnes ideja aizsākusies 1995. gada ziemā un no grausta bez logiem un elektrības, bez ūdens un ar tekošu jumtu, tā šobrīd pārvērtusies par vienu no interesantākajām un krāšņākajām mājām Latvijā. Undīnes Interneta mājas lapā šobrīd rakstīts, ka tās darbības mērķis ir „Sargāt un atjaunot pasakas, ētiskās pamatvērtības, tautas tradīcijas, veselīgu dzīves veidu, cieņu pret dzīvību, godīgu un radošu darbu savas tautas un savas zemes labā. Undīne ir poētisku ideju, praktiskas rīcības un pasaku atmosfēras savienojums.”

90- to gadu vidū Undīne aizsākās kā brīvmākslinieku centrs, galvenie iniciatori bija Ieva Jātniece un Ingus Zālītis. Ieva ir beigusi LMA gleznošanas nodaļu, savukārt Ingus Kultūras darbinieku tehniku. Vīlušies oficiālo kultūras iestāžu darbībā viņi izlēma dibināt savu kultūras centru, omulīgas telpas brīvā laika pavadīšanai un radošam darbam. Nojaucot daudzās starpsienas pamazām veidojās plašas telpas, talkās valdīja rokmūzikas elpa un virmoja hipiju gars. Sākotnējā posmā Undīne pat bija kafejnīca, bet jau pirmajos darbības gados šī ideja tika atmesta un nostiprinājās nekomerciāla vide, kurā nebija un nav ļauts lietot alkoholu un citas apreibinošas vielas.

Pasaku māja Undīne

Interjers mājā vienmēr veidojies dabiski, vairāk garīgu ideju, nevis tehnisku skiču rezultātā. Sākotnēji Ieva un Ingus uz plenēriem un izstādēm aicināja savus draugus māksliniekus, no kuriem kā šobrīd pazīstamākos var minēt māksliniekus Kasparu Brambergu un Zandu Milzarāju, bet kopumā apmēram 30 cilvēki veidoja instalācijas, gleznas un grafikas, no kurām lielākā daļa palika Undīnē un piepildīja māju. Pamazām arī  praktisku darbu gaitā, izkristalizējās arī sava veida teorija par Undīnes veidolu.

Ieva Jātniece kā galvenos uzsver divus principus: „Neviens no mums nemīl darbus, kuros nav dzīvā tēla, nav dzīvā tēla, tie nav slikti paši par sevi, bet nav piemēroti Undīnei, un nākamā lieta –mēs nevelējamies minimālismu, acij jābūt kur staigāt, mūs jau bija nogurdinājuši baltie, skaistie interjeri, kuros ir taisnas, perpendikulāras līnijas un pārsvarā pelēkie, baltie toņi, ir jābūt kur skatīties, kā arī jābūt emocionālajam iespaidam.”

Tālākā mājas attīstība jau norisinājās improvizācijas ceļā, Undīne rīkoja darbnīcas, kurās nāca garīgi radniecīgi cilvēki un iejutušies vidē, radīja savus mākslas darbus. Tomēr nekā desmit gadu laikā Undīnē risinājušās lēnas, tomēr jūtamas pārmaiņas. Ja sākotnēji bija vairāk jūtama tieša hipiju, jeb kā saka Ingus „posthipiju” ietekme, kas izpaudās košās krāsās, fantasy stila zīmējumos un gleznojumos, tad šobrīd Undīnē ir vērojama latviskuma elementu nostiprināšanās. Interesanti, ka latviskuma elementi Undīnē ienākuši caur Aleksandra Ruģēna lekcijām par indiāņu kultūru, kura rosināja Undīnes iemītniekus vairāk pievērsties latviešu tradicionālajai kultūrai, līdz ar to mājas interjerā mazliet ir pieklusušas spilgtās krāsas. Tomēr arī latviskums šeit nav gluži tradicionālajā izpratnē, jo kā atzīst pats Ingus, tad neviens jau nezina, kādam īsti tam būtu jābūt. Tādēļ Undīni, šķiet, varētu salīdzināt ar post folkloras mūzikas grupu „Iļģi”, kas nemeklē autentiskumu, bet drīzāk cenšas veco un sen zināmo parādīt jaunās skaņās un krāsās, paraudzīties uz to radoši.

Praktiskais mājas interjera risinājuma princips ir izmantot tuvāko resursu, ko tādu, kas kādam palicis pāri vai arī materiālus, ko var atrast dabā. Tā ir sava veida alķīmija uz ikdienišķiem priekšmetiem, lietām paraudzīties savādāk un tādā veidā radīt vidi, kas ir gan funkcionāla, gan fantāziju rosinoša.

Jāpiezīmē, ka Undīnes interjers nemitīgi mainās, jo katru vasaru notiek radošās darbnīcas, kurās bezmaksas var piedalīties jebkurš interesents un to rezultāti turpina izdaiļot māju. Šajā gadījumā var teikt, ka cilvēki veido māju un māja veido cilvēkus.

 Hipiju idejas komerciālajos interjeros

 Jau vairākus gadus daudziem nekomerciālajā kultūrā interesētajiem cilvēkiem, un ne tikai viņiem, ir radies iemesls biežāk apmeklēt Liepāju – ir izveidojies vesels rajons, ko veidojis par ekscentrisku dēvētais dānis Stīns Lorens jeb Luī Fontēns un viņa dzīvesbiedre Ivonna Kalita. Fontaine Hotel, Fontaine Palace, kanālmalas promenāde, Fontaine Royal Hotel ir vietas, kurās gribas atgriezties vairāk kārt. Lai arī pēc būtības viņu radītais ir komercprodukts, domāts pārdošanai, tomēr ir skaidri redzams, ka šīs vietas veidotas tā, lai arī pašiem būtu prieks un patikšana tur uzturēties.

Fontaine Hotel

Šī raksta tēmai visvairāk atbilst pirmais liepājnieku veidojums – viesnīca Fontaine Hotel Jūras ielā 24, kura sāka darboties 2003. gadā. Protams, tās interjeru nekādā gadījumā pilnībā nevar nosaukt par hipiju interjera piemēru, bet gan idejā, gan izpildījumā ir jūtama tuvība ar šo kultūru un līdzība ar šāda tipa viesnīcām pasaulē.

 Pirmkārt jāmin tas, ka katrs no numuriņiem ir veidots pilnīgi atšķirīgs, šeit nav parastās viesnīcu vienveidības, kur numuriņus vienu no otra atšķir tikai istabu skaits un piedāvātu ekstru skaits atbilstoši samaksātajai cenai. Katra istabiņa ir unikāla, veidota atšķirīga no citām, katrai ir dots arī atbilstošs nosaukums, piemēram, Vecmāmiņas istaba, Elvisa istaba, Arābu istaba utt.

Lampa Fontaine hotel

 Viesnīcas interjerā izmantotie priekšmeti, līdzīgi kā pasaku mājas Undīnē, bieži ir lietas, kas citiem palikušas pāri un nav šķitušas ievērības cienīgas, no Liepājas mašīnbūves rūpnīcas iegādāti savulaik armijas vajadzībām gatavoti metāla skapji un lādes, izmantotas lietotas mēbeles, kā arī ārzemēs par lētu naudu iegūti austrumnieciski rotājumi, apdarē izmantoti flīžu atlikumi. Interjeru veidojusi Ivonna pati un to varētu salīdzināt nabadzīgas, bet mākslinieciski noskaņotas talantīgas meitenes ģērbšanās stilu, kurai nekad nav naudas, bet ar apģērba palīdzību tomēr izdodas izskatīties smalkākai par visām biedrenēm – saliekot kopā visas šīs it kā dīvainās mantas un pieliekot klāt kādu īpašu rozīnīti, piemēram, īpatnējas tapetes ar opārta rakstu izveidojas gluži cita aina.

 Šur tur interjerā pavīd arī tiešas atsauces uz hipiju kultūru – dažādas lampas, pašausti lupatu deķīši un no lupatu gabaliņiem veidoti gultas pārklāji, sienas dekori , krāsaini spilveni utt.

Viesnīca Red victorian

 Interesanti, ka līdzīgs princips un izpildījums ir arī kādai Sanfrancisko viesnīcai bijušajā hipiju rajonā Heitešberijā.(Viesnīca Red Victorian, mājas lapa www. redvic.com) Sanfrancisko viesnīca gan sevi pilnībā pozicionē kā hipiju stila viesnīcu un istabu nosaukumi ir atbilstoši – Puķu bērna, Varavīksnes istaba, Miera istaba, kā arī ņemot vērā hipiju interesi par austrumiem ir arī Japāņu Tējas Dārza istaba utt.

 D.I.Y – Do it yourself !

 Kā redzams, jau pati hipiju ideja un attieksme pret dzīvi un lietām nosaka arī interjeru. Ir iespējams minēt galvenos pamatprincipus, kas tiek izmantoti veidojot šāda tipa telpu iekārtojumu. Viens no tiem ir kultūras teorijā, vizuālajā mākslā un mūzikā bieži izmantotais un latviski ne pārāk viegli tulkojamais bricolage jeb aizvietošanas, nozīmes maiņas princips. Vizuālajā mākslā ar šo vārdu apzīmē procesu, kurā mākslas darba radīšanai tiek izmantotas lietas, kas gadījušās pa rokai, ir viegli pieejamas; no tām tad arī veido mākslas darbu. Aplūkotajos gadījumos tieši tā arī ir noticis, interjers veidots izmantojot brīvi pieejamus, citiem nederīgus materiālus, tiem jaunajā vietā piešķirta jauna nozīme.

 Izmantot arī daudzām subkultūrām raksturīgais princips – visu vai vismaz visu iespējamo veidot savām rokām, nepieaicinot attiecīgās nozares speciālistus un neiegādājoties lietas veikalos. Protams, to nevar attiecināt uz visām lietām, bet vismaz uz lielu daļu noteikti, piemēram, pasaku mājā Undīne visi uz vietas lietotie trauki ir gatavoti uz vietas no māla. Tajā pašā laikā tas nebūt nav pilnīgs diletantisms, jo parasti tajos hipiju mitekļos, kuros ir kāds īpašs interjers, kāds no saimniekiem ir beidzis kādu mākslinieciskas izglītības iestādi. Šajā vidē ir raksturīga cieņa pret pašrocīgi darinātām lietām.

 Kā pēdējo var minēt idejas un gadījuma dominanti pār tehnisko plānojumu, bieži vien vidi veido kāds laimīgs un nejaušs atradums krāmu tirgū vai kādā lētā veikalā, kura iegādi nosaka tā atbilstība telpas īpašnieka dzīves uztverei. Interjerā netiek pievērsta uzmanība jaunākajām modes tendencēm un zīmoliem.

 Tieši šī iemeslu dēļ šāda veida interjeru ļoti grūti iekārtot nezinātājam no malas, tādēļ, piemēram, šāda veida viesnīcu nav daudz. Šajā gadījumā nevar arī atrunāties ar to, ka tām nebūtu komerciālu panākumu, jo Fontaine Hotel piemērs liecina tieši pretējo.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?