Saistītie raksti

Love, Janis (2. daļa)

Dženisas Džoplinas vēstulesDženisas Džoplinas vēstules ģimenei, turpinājums. Pirmo daļu lasiet šeit.

1967. gada aprīlī
Dārgā mamma, ģimene,mums visiem un man pašai klājas tik labi, ka pat īsti nespēju tam noticēt. Nekad nebūtu domājusi, ka viss var būt tik brīnišķīgi. Vispirms par grupu. Esam labāki nekā jebkad (lūdzu, izlasiet pievienoto recenziju no S.F.Examiner) un strādājam bez pārtraukuma. Tikko beidzām triju nedēļu koncertsēriju; spēlējām sešus vakarus nedēļā, un jau tagad mums ir aizņemti visi vīkendi mēnesi uz priekšu. Vienā vīkendā nopelnām tūkstoti vai pat vairāk. Par atsevišķiem vakariem saņemam no 500 līdz 900 dolāru. Nav slikti bītņiku kompānijai, vai ne?

Turklāt mūsu reputācija arvien uzlabojas. Mūsu plate tiek uzņemta ļoti labi – krietni labāk nekā pirmā, kura gan bija daudz, daudz labāka. Detroitā tā bija 29. vietā, taču vispār mums nav īsta priekšstata par notiekošo, jo no Mainstream nesaņemam tikpat kā nekādas ziņas. Tas ir garš un sarežģīts stāsts, taču tā vien šķiet, ka kompānija mūs ļaunprātīgi izmanto, un mēs labprāt lauztu kontraktu, bet nezinām, vai tas ir iespējams. Runājām ar advokātu, taču viņa attieksme bija ļoti negatīva, un ar kompāniju mēs pat nespējam vienoties par tikšanos. Tā nu līdz turpmākiem jaunumiem esam neziņā.

Pastāv iespēja, ka šovasar mēs varētu braukt spēlēt uz Eiropu. Jā, runājot par Angliju, uzminiet, kas pagājušonedēļ bija pilsētā – Pols Makartnijs!!! (Viņš ir bītls.) Un viņš bija atnācis paskatīties uz mums!!! Velns parāvis! Dieva goda vārds! Viņš bija redzējis mūs Matrix klubā un pēc tam teicis dažiem cilvēkiem, ka mēs viņam esam patikuši. Vai nav graujoši?!! Sasodīts, es biju tik aizgrābta — un esmu tāda joprojām! Iedomājieties – Pols!!! Un ja vēl tas būtu bijis Džordžs… Nu, labi. Es pati viņu nemaz neredzēju, mēs par to padzirdējām tikai vēlāk. Labi vien ir – ja būtu zinājusi, ka viņš ir šeit, es būtu nolēkusi no skatuves pie viņa un pataisījusi sevi par muļķi.

Sākumā minēju, cik labi klājas arī man pašai – tas patiešām ir tā. Hipiju starpā esmu kļuvusi par īstu slavenību, tāpat starp visiem pārējiem, kas nāk uz dejām. Pagājušajā svētdienā, mums spēlējot Spring Mobilization for Peace labdarības akcijā, notika kaut kas ļoti aizkustinošs. Ka-mēr zēni noskaņojās, es izgāju uz skatuves uzstādīt mikrofonus, un tai mirklī, kad piecēlu vidējo mikrofonu pie mutes, publika sāka aplaudēt! Traks var palikt! Tikko mēs bijām gatavi sākt, kāda meitene iekliedzās: «Lai dzīvo Dženisa Džoplinā!», un viņi atkal aplaudēja. Savukārt roka izdevums World Countdown uz vāka bija uzlicis dažādu slavenību kolāžu, un arī es esmu tur iekšā. Piedevām viņi ir nodrukājuši manu posteri! Ja tas jūs pārāk nesamulsinās, varu jums vienu nosūtīt. Esmu šokēta! Bez visa pārējā man ir draugs. Patiešām jauks, Berklijas grupas Counlry Joe and the Fish līderis. Viņu sauc Džo Makdonalds, viņš ir Mežāzis, tāpat kā es, 25 gadus vecs, un pagaidām mums ir ļoti labi. Visa roka publika runā, ka nekas jaukāks vēl neesot pieredzēts. Un tas patiešām ir jauki.

Vēl daži jaunumi. Džordžs pamazām aug par īstu suni un ik dienu iemācās kaut ko jaunu. Šodien viņš dabūja rūgto mācību vienam pašam neskriet pāri ielai uz parku, viņu notrieca mašīna. Taču vetārsts saka, ka nekas ļauns neesot – viņš ir drusku apdauzīts un nobijies. Nabadziņš, tagad viņš klīst ar tik iztrūcinātu izteiksmi.

Lūdzu, dariet zināmu, kad jūs ieradīsieties. Man jums tik daudz kas jāparāda! Taču mēs visu laiku strādāsim, tādēļ, tiklīdz tas ir iespējams, informējiet mani par saviem plāniem. Tas nu gan laikam viss.-

Rakstiet…

Mīlu, Dženisa


1967.gada vasarā

Dārgā mamma,

ceru, ka tu mani joprojām atceries pēc visa šī laika – ko gan citu lai es saku? Gribēju jums nosūtīt šos izgriezumus; tie ir no Examiner un Chronicle un rāda lielas pārmaiņas. Tas viss sākās ar Monterejas festivālu. Mūs sāka popularizēt žurnālists Ralfs Dž. Glisons, un mani viņš aprakstīja kā stila paraugu (neatkārtojamais Džoplinas stils). Šobrīd trīs lielas ierakstu kompānijas – Atlantic, Mercury, Columbia – ir gatavas maksāt no 50 000 līdz 75 000 dolāru plus visas privilēģijas, kādas mēs vēlamies, lai tikai noslēgtu ar mums kontraktu. Protams – ja vien mēs tiekam vaļā no Mainstream.

Vov, esmu iepazinusies ar diviem puišiem no the Rolling Stones, lielāko daļu no the Animals, un viņi visi (bet šīs ir lielas grupas — labi ieredzētas un ļoti bagātas) apgalvo, ka es esot labākais, ko viņi jebkad dzirdējuši. Nudien! Jēēē, protams, ka es esmu sajūsmā! Un vēl – noteikti noskatieties ABC translāciju no Monterejas, mēs arī tur būsim. Velns parāvis, izskatās, ka es vairs nespēja atrast nevienu, ar ko parunāties. Šī grupa tagad ir visa man dzīve. Un tā ir ar mums visiem. Esmu līdz galam tur iekšā, un man tas patīk. Vispār esmu diezgan lepna par sevi, jo patiešām cenšos. Toreiz, kad šeit tikai ierados, negribēju neko vairāk kā vien izblandīties, iztrakoties un labi nosist laiku, taču tagad tas viss ir sekundāri (es gan jo-projām vēlos labi pavadīt laiku, tu jau saproti). Dziedāšana man dod milzīgu apmierinājumu. Nav ko slēpt – ari atzinība sniedz lielu gandarījumu, protams. Rezumējot – Big Brother klājas vienkārši lieliski, un kādudien es pat varu kļūt par «zvaigzni».

Mammu, es patiešām ļoti gaidu katru ziņu no tevis. Lūdzu, raksti pat tad, ja neesmu tik laba, kā vajadzētu.

Dženisa


1968. gada 31. janvārī

Dārgā mamma, tēti, Maik un Laura,

esat pārsteigti, vai ne? Šorīt saņēmu jūsu vēstuli, tikko pierima lietus, līdz mēģinājumam ir brīva stunda, un tā mēs ar Džordžu sēžam parkā, dzenājam baložus un rakstām vēstuli mammukam. Paldies, ka atsūtījāt to rakstu par Aretu (Frenklinu), šobrīd viņa neapšaubāmi ir vislabākā. (Kaut gan Rolling Stones, rokenrola nacionālais laikraksts, par «šķiet, pašu labāko savas paaudzes vokālisti» ir nosaucis mani. Nezinu… Saprotiet – man ir divdesmit pieci gadi.) Divdesmit pieci. 25. XXV. Gadsimta ceturksnis! O, tas ir pārāk neticami. Nekad nebūtu domājusi, ka nodzīvošu tik ilgi.

Iepriekšējo pusotru nedēļu biju savārgusi un piesieta pie gultas. Tā nu man beidzot iznāca brīnišķīga atpūta. Bijām spiesti atsaukt trīs uzstāšanās Filmore zālē un zaudēt apmēram astoņus tūkstošus, taču es jūtos tik jauki un mierīgi. Pirmā atpūta vairāku mēnešu laikā. ļoti jocīgi – kopš esmu prom no jums, šī ir pirmā reize, kad palieku mājās un tik labprāt nīkuļoju gultā. Nebiju to tā īsti aptvērusi, līdz kādu pēcpusdienu, sūcot alu, man pēkšņi pielēca, ka ir iespējams slimot, vārtoties pa gultu un dzerot alu. Un es nekad agrāk neesmu to darījusi! Tas bija tiešām jauks laiks. Cilvēki man sūtīja puķes (trīs pilnas vāzes), un mani apraudzīja ļoti daudzi jauni vīrieši.

Manā dzimšanas dienā spēlējām kādā Losandželosas klubā, un visi bija tik mīļi. Kluba saimnieki man, tikko iznākot uz skatuves, atsūtīja trīs dučus sarkanu rožu, no grupas saņēmu divus dučus un vēl vienu no draugiem Sanfrancisko. Pēc izrādes mums bija milzums šampānieša un dzimumdienas torte. Tas bija tik jauki.

Tagad par karjeras jaunumiem. Pirmkārt, Alberts (Grosmans, Big Brother menedžeris) tikko paziņoja, ka jau pēc dažām nedēļām mēs atkal varēsim ierakstīties. Starp mums runājot (ja tas parādīsies nodrukāts Houston Post, es jūs nositīšu), Columbia ir ar mieru maksāt pāri par simts tūkstošiem dolāru. Zemākā Mainstream prasītā summa par mums bija 250 000. Lai atpirktos, mēs no savas puses maksājam vēl simt tūkstošus – liela nauda, taču tagad mums būs tiešām labs ierakstu kontrakts.

Šoreiz tas arī viss.

Atā, mīlu jūs visus – Dženisa


1968. gada 28. septembrī

Dārgā ģimene,

mans Dievs, tas tik bija laiciņš. Un tik daudz pārmaiņu! Jau pāris nedēļu esam atpakaļ Kalifornijā un tagad pošamies uz Hollywood Palare koncertu, tā ka skatieties. Tūlīt pēc tam dosimies savā pēdējā turnejā. Tā būs tūre pa Auslrumkrasta koledžām, spēlēsim pat Ostinā, tas varētu būt kādā 25. novembrī. Mūsu pēdējās kopīgās uzstāšanās būs 6. un 7. decembrī Havajās. Kopā ar sievām un draugiem tur pavadīsim apmēram nedēju un tad spēlēsim. Pēc tam seko mans smagākais solis. Atcerieties, es jau rakstīju, ka grasos pamest Big Brother un sākt pati savu karjeru. Tagad man ir jāsameklē labākie muzikanti pasaulē (divi man jau ir). Tas viss nebūs viegli, jo esmu ļoti slavena un mana aiziešana no BigBrother būs saistīta ar daudzām problēmām. Tādēļ pirms parādīšanās atklātībā mums jābūt superlīmenī. Piedevām man tagad ir sava korporācija, kas saucas Fantality. Tā slēdz visus līgumus ar mūziķiem un apmaksā visus rēķinus. Protams, tas nozīmē daudz lielāku atbildību – taču arī lielākas iespējas taisīt naudu. Tā kā mana cena aug, es, jeb precīzāk – Fantality saņem papildpeļņu. Alberts apgalvo, ka ar visiem ierakstu honorāriem nākamgad es varu nopelnīt – saturieties! – pusmiljonu.

Mūsu platei ir milzīgi panākumi. Trijās dienās dabūjām zelta disku! Nedējas laikā tā uzkāpa līdz ceturtajai vietai Cashbox tabulā, tas ļauj cerēt, ka tiksim ari augstāk.

Pēdējā laikā spēlējam arvien lielākos un lielākos koncertos, pats labākais bija Ņūportā ar 20 000 cilvēku. Nesen noslēdzām milzīgu popfestivālu, kurā piedalījās daudzi no lielākajiem māksliniekiem. Skatuve atradās futbollaukuma vidū, un pogainie sargāja, lai jaunieši netiek uz zālāja, tuvāk mums. Pirms uzstāšanās palūdzu, lai taču atļauj jauniešiem dejot, bet šie nekā. Tā nu es dziedu Down On Me, un pēkšņi publika ir kājās un, brāžoties kā vilnis, piepilda visu laukumu. Sadrūzmējušies ap skatuvi, viņi centās mani aizsniegt. Noliecos un paspiedu dažas rokas, tad pa aizmugurējām kāpnēm nokāpu lejā, taču, kur vien skaties, visur pilns ar jauniešiem, viņu ir tūkstošiem, un visi sniedzas pēc manis. Viņi rāva manas drēbes, manas krelles un nemitīgi sauca – Dženis, Dženis, mēs tevi mīlam. Biju pilnīgi ielenkta un tiku stumdīta un grūstīta, līdz pogainie mani atbrīvoja un iestūma mašīnā, kas mani aizveda uz ģērbtuvi. Kad es tādā bītlu stilā beidzot biju tikusi līdz ģērbtuvei, viņi mēģināja iz-lauzt tās durvis. Kaut kas pilnīgi neticams! Tomēr jāatzīstas – es nevaru apgalvot, ka man tas nepatiktu!!!

Mīlu jūs visus. Rakstiet nākamnedēļ man uz māju, tad uz Ņujorku un tad uz Celsiju.

Dženisa


1970. gada 23. janvārī

Dārgā ģimene,

es pamanījos pārlaist savu – sasodīts – divdesmit septīto dzimšanas dienu, tā arī lāgā neizjūtot to. Šobrīd nedaru neko īpašu, baudu mājas dzīvi. Jau ir pagājis mēnesis no mana iecerētā trīs mēnešu atvaļinājuma, kurš, tā vien šķiet, tomēr būs tikai pusotra mēneša atvaļinājums. Velns parāvis, tā ir viena jocīga padarīšana… Kad tu esi nabags un nekas, tev nav nekādu rūpju – vari mierīgi slaistīties un peldēt pa straumi, bet, tikko iegūsti kaut minimālu stāvokli un drusku naudas, uzreiz sāc darboties, lai dabūtu vairāk, un, kad esi kļuvis par pirmo numuru, raujies vai pušu, lai neviens tevi neapsteigtu. Saprotat? Pirms diviem gadiem man nebija nekādas vajadzības pēc tā visa! Nē, tā gluži nav tiesa – es raudzījos apkārt un šo to ievēroju. Taču pēc tam, kad ir sasniegts noteikts talanta līmenis (un skaidrs, kāvienam otram šāds talants arī piemīt), noteicošais faktors ir tavas ambīcijas vai, kā es to izprotu: cik daudz tev ir nepieciešams. Cik daudz mīlestības tev vajag, cik daudz tev nepieciešams būt lepnam par sevi. Manuprāt, tieši tās ir ambīcijas, nevis ļaunprātīga raušanās pēc stāvokļa vai naudas. Varbūt tā ir tiekšanās pēc mīlestības. Daudz, daudz mīlestības! Ha…

Tikko atnāca klavierskolotājs, un man nu ir jābeidz. Mīlu jūs, un paldies, ka piezvanījāt!

Mīlot – Dženisa


1970. gada aprīlī

Sveiki!

Dzīve rit milzu steigā. Nemitīgi mēģinām, man ir jauna un mazāka grupa (divi no tiem pašiem puišiem, trīs jauni), un viss notiek vienkārši fantastiski. Mums ir dažas jaunas un lieliskas dziesmas – tās bija ļoti nepieciešamas, jo nākamās turnejas laikā grasāmies ierakstīt plati. Alberts ir nedaudz atvieglinājis manu darba grafiku – pirmkārt, mana cienījamā vecuma dēļ, otrkārt, tādēļ, ka es nopietni uzstāju uz to. Turpmāk divus mēnešus būsim turnejās, tad divus atpūtīsimies, divus strādāsim, divus atpūtīsimies utt. Ceru, ka varēšu atļauties arī nedaudz personiskās dzīves. Rio es iepazinos ar kādu ļoti patīkamu vīrieti, taču mani gaidīja darbs, un viņš šobrīd jau atrodas kaut kur ļoti tālu, manuprāt, Āfrikā vai Marokā. Taču viņš patiesi mīlēja mani, bija ļoti labs un ir gatavs atgriezties un precēt mani! Es jau biju iedomājusies, ka tā arī nomiršu, nevienam, izņemot fanus, nebūdama vajadzīga, taču viņš grib to, un, ko var zināt — varbūt arī es kādreiz būšu nogurusi no mūzikas biznesa, kaut pagaidām man klājas lieliski!

Mīlu, Dženisa

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?