Saistītie raksti

Love, Janis (1. daļa)

Janis JoplinNeviens, kurš viņu ir dzirdējis, to nav aizmirsis, kaut arī pasaule jau vairāk nekā 30 gadus griežas bez Dženisas Džoplinas, taču cilvēku apziņā Džoplinas vārds nesaraujami saistīts ar hipiju paaudzes cerību, mulsuma, sevis meklējumu un apzināšanās laiku sešdesmito gadu otrajā pusē. Arī šeit lasāmās vēstules saviem tuviniekiem Džoplina rakstījusi šajā laikā, kas aptver gandrīz visu dziedātājas karjeru no profesionālo gaitu sākuma līdz pasaules slavas saldo augļu smagajai nastai. Pēdējā vēstule tapusi pusgadu pirms Dženisas nāves, viņa mira 1970. gada 4. oktobrī naudas, slavas un radošo spēku pārpilnībā.

Pirmoreiz šīs vēstules publicētas 1992. gadā ASV izdotajā dziedātājas jaunākās māsas Lauras Džoplinas grāmatā “Love, Janis”, kurā parastais priekšstats par Džoplinu kā histērisku alkoholiķi un narkomāni, dzīves pabērnu ar neprognozējamu uzvedību un dzejnieces dvēseli bagātināts krietni gaišākiem un cilvēciskākiem vaibstiem. «Tā ir Dženisa, kādu es viņu pazinu, un uzrakstīt šo grāmatu bija mans pienākums,» saka Laura Džoplina.

Vēstules latviski publicētas Klāsa Vāveres tulkojumā 1993. g. laikrakstā “Diena”.

1966.gada 6.jūnijā
Sveiki, mamma un tēti,ne bez satraukuma man jums jāpavēstī daži jaunumi. Es atrodos Sanfrancisko. Tūlīt jums visu izskaidrošu, reiz, tas bija vēl Ostinā (šeit atradās Teksasas universitāte, kurā Džoplina kādu laiku mācījās. K.V.), mēs ar Trevisu Riversu sākām runāt par vietējo grupu, kurā es dziedāju. Izrādās, ka mans vecais paziņa Čets Helmss tagad ir liels vīrs Sanfrancisko. Viņa vadībā darbojas trīs satriecošas rokgrupas ar tik dīvainiem nosaukumiem kā Captain Beefheart & the Magic Band, Big Brother & the Holding Cou.tml. Jā, un Big Brother tieši ir nepieciešama vokāliste. Tā nu es piezvanīju Četam, lai aprunātos par to. Viņš iedrošināja mani atbraukt un pamēģināt (izskatās, ka visa pilsēta ir kā jukusi uz rokenrolu (tā arī ir!))  un garantēja slavu un bagātību. Atbildēju, ka mani nedaudz biedē došanās uz šejieni, nezinot, kā tikšu atpakaļ, un viņš apsolīja man autobusa biļeti atceļam uz mājām, ja vien es atbraukšu pamēģināt. Tā es šeit ierados.Pagaidām man vēl nav īstas sajēgas par to, kas te notiek. Šodien pēcpusdienā mums ir paredzēts mēģinājums ar grupu; domāju, ka pēc tā zināšu, vai gribu šeit palikt vai ne. Tikmēr situācija ir visai nenoteikta. Esmu priecīga par šo braucienu — ir jauki apskatīt pilsētu un satikt dažus draugus, taču mani nebūt neaizrauj iespēja kļūt par nabago ļaužu Šēru. Tā ka mēs vēl redzēsim, kas no tā iznāks.Taču esiet droši, es visu laiku cenšos saglabāt vēsu saprātu un nosvērtību. Zinu, jūs abi esat pārliecināti, ka atkal ir atsākušās manas pašnāvnieciskās tieksmes, taču es patiešām cenšos turēties. Turklāt tuvākajā laikā grasos atgriezties skolā; ja vien, un tas man tomēr jāpasaka, no šitā visa neiznāks kaut kas jēdzīgs. Čets šeit ir ļoti nozīmīga persona, un viņš patiesi grib, lai es dziedu šajā grupā. Protams, pirms vēl neesam samēģinājuši, es neko nevaru zināt par saviem nākotnes plāniem, taču pagaidām viss ir kārtībā, esmu labi paēdusi un man nekas nav nozagts.

Esmu ļoti nelaimīga, ka sagādāju jums tik daudz vilšanos un nepatikšanu. Labi saprotu jūsu bažas par manu ierašanos šeit, un, jāatzīst, arī pati esmu diezgan uztraukusies. Taču šķiet, ka šī varētu būt laba izdevība, un šoreiz es negribu to palaist garām. Citu jaunumu pagaidām nav. Rakstīšu jums, tiklīdz būs kādas ziņas, bet pagaidām visus pārmetumus sūtiet uz šeit minēto adresi. Un, lūdzu, ticiet, ka jūs nemaz nevarat man vēlēt vairāk veiksmes, nekā man tās ir.

Mīlot – Dženisa.

Tikko vairs nejutīšos vainīga, uzrakstīšu garu, jauku un aizrautīgu vēstuli. Visi vislabākie novēlējumi Maikam un Laurai. Ļoti gribu uzrakstīt Laurai un pastāstīt par šejienes dejām (tas ir kaut kas FANTASTISKS!), apģērbiem un cilvēkiem. Tikko pienāks laiks, noteikti uzrakstīšu.

Ļoti mīlu jūs, un man patiesi žēl…


1966.gada jūnijā

Dārgie mamma un tēti,

joprojām neesmu saņēmusi no jums nekādu ziņu, taču ceru, ka mēs vēl sarunājamies, tādēļ atkal rakstu vēstuli. Jā, šī ir mana jaunā adrese — esmu atradusi istabu īres mājā. Te ir ļoti jauki, ir virtuve, dzīvojamā istaba un pat gludeklis ar gludināmo dēli. Bez manis šeit dzīvo vēl četri cilvēki.

Joprojām strādāju ar Big Brother & the Holding Co., un tas ir patiesi jautri! Grupā ir četri puiši, Sems, Pīters, Deivs un Džeimss. Mēģinām katru pēcpusdienu garāžā, kas pieder kādam viņu draugam māksliniekam. Ar manu dziedāšanu visi šķiet ļoti apmierināti, kaut arī esmu nedaudz vecmodīga. Piedevām viņu mūzika ir citādāka nekā tā, pie kuras esmu pieradusi. O, esmu savākusi vēl visādus jocīgus grupu nosaukumus, ko jums nosūtīt: (kaut kas neticams, vai ne?) the Grateful Dead (Pateicīgais mironis), Love (Mīla), Jefferson Airplane (Džefersona aeroplāns), Quicksilver Messenger Service (Dzīvsudraba ziņnešu dienests), the Leaves (Atvadas), the Grass Roots (Zāles saknes).

Četam Helmsam te ir sava rokenrola korporācija, kas saucas the Family Dog, tai ir sava emblēma un automātiskais atbildētājs. Ļoti lepni. Būdams mans antrepreneris (un konstatējis, ka lielākoties esmu bez naudas (bankā man joprojām ir trīsdesmit dolāri), Čets uz mēnesi noīrēja man šo istabu. Viņš saka — ja mēs ar grupu neko nesasniegsim, tad visu nākšoties aizmirst, taču, ja mums kaut kas izdosies, naudas būšot kaudzēm. Mēs ar Četu esam seni draugi, tagad viņš ir precējies ar kādu aktrisi vārdā Lorija. Rītvakar uz viņa dejām ieradīsies cilvēki no Mercury Records, lai noklausītos the Grateful Dead (ar tādu nosaukumu viņiem ir jābūt labiem) un Big Brother, un man būs jādzied! Velns parāvis, esmu tik satraukta! Šonedēļ mēs uztaisījām kādus piecus vai sešus gabalus. Man pašai vislabāk patīk Down On Me, vecs, pamatīgi pārtaisīts un izkropļots spiričuels.

Ar mani joprojām viss ir okei, neuztraucieties. Esmu īsta vientuļniece. Svarā neesmu ne nokritusies, ne pieņēmusies, un ar galvu viss kārtībā. Un es patiešām domāju par mācību atsākšanu, tā ka nenorakstiet mani par agru. Mīlu jūs visus.

Dženisa


1966. gada 13. augustā

Dārgā ģimene,

beidzot man ir brīva diena un laiks uzrakstīt jums visas labās vēstis. Tikko esmu galīgi ievākusies savā jaunajā istabā mūsu brīnišķīgajā lauku mājā. Protams, daļēji manu labo garastāvokli nosaka tas, ka šī ir pirmā no manām desmit vai vienpadsmit brīvajām dienām. Iepriekšējās vienpadsmit mēs katru vakaru strādājām — Sanfrancisko, Vankūvera un atkal Sanfrancisko, un tā patiesi bija strādāšana Piemēram, vakar spēlējām kādā labdarības pasākumā. Tur bija sapulcēti milzums visdažādāko talantu — piecas rokgrupas, divi dzejnieki, divi komiķi, leļļu teātris utt., un tas viss ilga no trijiem pēcpusdienā līdz vieniem naktī. Pirmoreiz mēs uzstājāmies piecos un tad vēlreiz pusnaktī. ā»oti aizraujoši. Divām no šīm grupām, the Grass Roots (viņi ir mūsu fani un uz skatuves valkā mūsu piespraudes) un the Jefferson Airplane – jau ir iznākušas hitu plates, un tās tika uzņemtas ļoti labi, taču vislielākās ovācijas izpelnījos es ar lēnu blūzu minorā. Vov, tur neko nevar darīt — es mīlu to visu! Cilvēki pret mani izturas ar patiesu cieņu. Es esmu kaut kas ievērojams. Ha!

Šobrīd apspriežamies ar ESP Records, viņi grib, lai mēs ierakstām albumu. Vai lasījāt Time par jauno underground avīžu uzplaukumu - the East Village Other, Berkley Barb u.c? Tās visas pieder ESP vai arī tām pieder ESP, īsti nezinu. Katrā ziņā tas nav nekas liels un žilbinošs, viņi tikai taisa plates un tikai tādām drusku jocīgām grupām kā mūsējā. Mēs arī nepretendējam uz lielu, nacionālu atzīšanu kā Lovin’ Spoonful, taču mums ir stabili cienītāji hipiju starpā.

Jūs droši vien to nevarat ne iedomāties, taču tagad arī bītņiki taisa naudu. Un būt bītņikam ir tik aizraujoši. Jauniešos valda tāds pacēlums, visi grib un cenšas būt stilīgi. Dažiem maniem draugiem ir savu apģērbu veikali, un viņi tiem šuj fantastiskākās drēbes, citi taisa un pārdod krelles, vēl citi gatavo lietas no ādas, taču vairums ir iekšā rokenrola biznesā. Tas ir patiesi fantastiski — īsts sociālais fenomens. Izskatās, ka sabiedrība muktu pati no sevis un mēģinātu patverties vistālākajos elles nostūros, pārkāpt visas robežas. Vismaz Kalifornijā tas ir tā.

Atvainojiet, bet šo daļu rakstu jau vēlāk.

Par modi – domāju, jūs visi gribat zināt, kādi izskatās šejienieši. Meitenes, protams, ir jaunas un ļoti skaistas, ar gariem taisniem matiem. Bītņiku stils, kā es to saucu, ir pa īstam in. Bikses, sandales, visāda veida apmetņi ar kapucēm, paštaisītas rotas vai arī platas, brīvi krītošas kleitas un sandales. Jaunākās meitenes valkā izteikti apžmiegtas kļošenes, kas sākas cik iespējams zemu ap gurniem, un īsas vestītes – vēders paliek pliks. Savukārt zēni dižojas kā īsteni pāvi. Mati visiem ir vismaz Beatles garumā. Un viņu apģērbs ir pavisam ultramoderns – zābaki, vienmēr zābaki, zemas apspīlētas, rūtaina, svītraina vai pat punktaina auduma bikses. Ļoti stilīgi krekli – apdrukāti, uzkrītoši, ar lielām apkaklēm un tik platām piedurknēm kā Tomam Džonsam. Modīgas, apdrukātas kaklasaites, Boba Dilana cepures. Patiešām drusku par daudz visa kā. Samērojot stilu ar sava budžeta iespējām, esmu atāļvusies jaunas, ap gurniem apžmiegtas platrievu kordauduma bikses, kuras valkāju kopā ar aizlienētiem zābakiem. Izskatās ļoti in. Uz skatuves joprojām tērpjos savā vizuļojošajā melnzeltainajā blūzē, kuru ģērbju vai nu pie melniem svārkiem un augstiem zābakiem vai melniem Levis džinsiem un sandalēm. Taču tiklīdz es tikšu pie naudas… viņa teica, vīkstīdama dūri pret debesīm. Rokenrolā tagad visi ģērbjas ielas apģērbā, taču izskatās labi un atšķirīgi. Es sev gribu kaut ko no zeltīta lamē. ā»oti vienkārši, bet īsts šovbiznesa paskats. Gribu, lai publika manī redzētu īstu izpildītāju.

O, jā – šajā vīkendā the Bell Telephone Hour filmē the San Francisco Scene (jo šeit patiešām notiek kaut kas tāds, kas nenotiek nekur citur). Tas būs Fillmore Auditorium, diemžēl mums tovakar jāuzstājas Avalon zālē. Nolādēts!! Taču tur spēlēs mūsu draugi the Gratefull Dead.

Vairāk jaunumu nav, tagad aizstaigāšu līdz pastam un nosūtīšu šo vēstuli. Mīlu jūs visus, un, tikko būs iespējams, aizsūtīšu kādas fotogrāfijas.


1966. gada septembrī

Dārgā māmiņ, pašlaik mēs spēlējam Čikāgā – piecas reizes vakarā, sešus vakarus nedēļā. UUHHH!

Patiešām smags darbs. Uzstājamies Čikāgas Mother Blues (klubā). Tomēr mūsu mūzika šeit neiet īpaši labi. Čikāgā ir daudz labu blūza grupu, un mēs to priekšā nobālam. Tas, protams, mūsu spēlēšanu dara smagāku.

Tā ierakstu padarīšana, par kuru jums rakstīju, grupas iekšienē izraisīja tādu kā emocionālu traumu. Pēkšņi uzpeldēja visdažādākie jautājumi par savstarpēju uzticību utt. Esmu izšķīrusies palikt ar grupu, taču joprojām domāju arī par kādu citu. Jāmēģina sameklēt kaut ko muzikāli ejošāku, jo ar to vien, ka es esmu līmenī, ir par maz – man jābūt spēcīgā kompānijā. Taču es neko nejēdzu no šovbiznesa, tikai tāpat vien taustos.

Tētuks man atsūtījis koledžu izdevumu – tas ir labi, jo citādāk es droši vien savā parastajā stilā turpinātu izvairīties no tā visa, līdz jau būtu par vēlu. Tomēr es nedomāju, ka šobrīd varētu pie tā atgriezties, īsti neapzinos visus iemeslus, taču jūtu, ka šīs, pašreizējās sajūtas manī ir patiesākas. Patiesākas tieši priekš manis pašas. Esmu atrisinājusi daudzus iekšējus konfliktus, vairs nedzeru savas nervu zāles, un šobrīd mani nemoka sajūta, ka es melotu. Tas viss ir ļoti jauki, labi un patiesi, taču nelaime ir, lūk, kur – es gribētu atgriezties skolā. Patiešām gribētu, taču kaut kādā veidā jūtu, ka vispirms man ir jāiziet cauri šai lietai. Ja es to neizdarīšu, tad allaž domāšu par dziedāšanu, un jutīšos tā, it kā būtu sevi piekrāpusi – vai saprotat? Un tā, lai arī es ar skaudību domāju par dažiem studentu un mājas dzīves aspektiem, tomēr turpināšu dziedāt. Būdama tik vāja, es atvainojos par šīm rūpēm, ko esmu sagādājusi ģimenei. Labi apzinos, ka manu mainīgo vērtību dēļ uz mani ir grūti paļauties un es sagādāju jums arvien jaunas vilšanās. Man ir patiesi žēl.

O, gandrīz aizmirsu vēl kādu ziņu. Ar mums cenšas vienoties Mainstream Records – mums ir kontrakts, un tagad tas ir kārtīgi jāizskata. Tad jau redzēs.

Lūdzu, rakstiet.
Jūs mīlošā Dženisa

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?