Saistītie raksti

Krīzes iemesli un izpausmes

Visā bijušajā PSRS hipiju kustība neilgi pēc padomju valsts vadītāja M.Gorbačova sāktās “pārbūves” jeb “perestroikas” pārdzīvoja krīzi.

Sistēmai pazuda ārējais ienaidnieks ar kuru karot, vienojošais faktors, un sākoties “pārbūvei” nāca klāt neparasti daudz dalībnieku, kuriem nespējot atrast kopēju valodu, kopsaucēju Sistēma izjuka daudzās mazās grupās. Sākās savstarpēja neiecietība, savstarpēju uzskatu neizprašana, reliģiskā, ideoloģiskā un filozofiskā nesaprašanās. Tie, kuri bija visus sliktos ieradumus uzveikuši un kļuvuši par ticīgajiem, bieži uz citiem sāka raudzīties no augšas.

Starp bijušajām PSRS republikām tika ieviests vīzu režīms, parādījās dažādas valūtas, vairs nevarēja brīvi ceļot ar autostopu, viss kļuva dārgāks, nebija vairs iespējams kā padomju laikos maz strādājot samērā labi dzīvot.

Iekšējās problēmas

Sistēma balstījās uz to, ka vieni kļuva par oldovijiem un lēnām gāja prom no Sistēmas, atrada ko jaunu savā dzīvē, bet jauni nāca vietā. A.Seržants: “Tādā formā tā nevarēja eksistēt ilgi. Sistēma eksistēja tikai tāpēc, ka nāca klāt jauni cilvēki, bet pēc savas būtības tā bija nolemta, tādēļ tādi cilvēki, kas tur ilgāk uzturējās – tas bija muļķīgi un naivi. Tādā veidā cilvēks neattīstās un otrkārt man vienmēr gribējās aiz sevis kaut ko atstāt.” Tāds process norisinājās visu laiku un jau sarunājoties ar Ievu Brašmani, kura no aktīvas dalības notikumos aizgāja jau 70.gadu sākumā, viņa min, ka jau tad, ap 1971.-72.gadu sācies hipiju noriets, viss palicis tāds kā novazāts, sākusies aizraušanās ar tabletēm. Katra paaudze, kas gāja prom uzskatīja, ka viss ir kļuvis sliktāk, bet jauni nāca klāt. Laika gaitā parādījās arī problēma ar dažiem oldovijiem, kuri caur Sistēmu neko it kā neatrada – ne reliģiju, ne kādu nodarbošanos, bet kļuva slaveni un godājami ne savu personisko īpašību dēļ, bet “stāža” dēļ. Lielāka nozīme tika pievērsta uzturēšanās laikam sistēmā. Šādi oldovije pēc būtības pašai Sistēmai bija kaitīgi, jo sagrāva to no iekšpuses.

Kaitīga jau bija arī pati korporāciju hierarhija – oldovije un pionieri. Hipiju kustība jaunos varēja piesaistīt tieši ar savu brīvību un kopību bez organizācijas. Tie, kuriem bija tieksme pēc hierarhiskas karjeras stājās korporācijās. Līdz ar šādu, lai arī neoficiālu hierarhiju tā daudz zaudēja, jo parasti nevienu nesaista iespēja kļūt par pionieri. Sistēma nevis atbrīvoja, bet sāka ierobežot. Sistēmai zuda radošais gars.

Savu daļu ļaunuma nodarīja arī narkotiku lietošana, narkotikas gadu gaitā kļuva arvien stiprākas, ja pirmie hipiji pa reizei apēda kādu tableti, tad vēlāk sākās jau intravenozo narkotiku lietošana, sākotnēji tas bija opijs, kuru ieguva no magonēm, bet vēlāk jau heroīns, kas nodarīja lielu postu.

Par Sistēmas “slimību” liecināja ar vairāki hipiju manifesti, kuri parādījās 1987.gadā Maskavā – maskavieša Stalkera manifests, kurā tika runāts par Sistēmas problēmām, viņš rakstīja: “ mūsu rotājumi kļūst bezgaumīgi… uzraksti uz hipiju dzīvokļu sienām kļūst šausminoši līdzīgi viens otram…”un “Saules staru manifests”, kas sludināja, ka skaistums glābs pasauli un kura veidotāji uztraucās par pasaules likteni atomkara priekšā, domāja par garīgo attīstību. Kamēr viss ar Sistēmu bija kārtībā manifesti un uzsaukumi nebija vajadzīgi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?