Klejojošie vaganti

Naudu ko tu guvis esi
Labāk laikus projām nesi
Meičām tavernās un vīnam.
( F. Vijons)

Klejojumi uz svešām zemēm nebūt nav tikai mūsdienu tradīcija. Tās sākumi meklējami jau viduslaikos. Līdz 12. gadsimtam bija samērā maz mācītu cilvēku, ceļošana bija sarežģīta un bīstama nodarbe. Nebija arī vajadzības doties tālos ceļos, jo jebkurš izglītots cilvēks varēja iegūt labu darbu. Bet 12.gadsimtā paplašinājās skolas un radās pirmā inteliģences pārprodukcija. Studenti, mūki bieži klīda apkārt saņemot dāvanas. Viņus sāka dēvēt par vagantiem ( lat.vagari – klejot)


Apstākļi veicināja klaidoņu dzīvi. Pēc krusta kariem bija atdzīvojusies tirdzniecība, klaiņošana vairs nebija tik bīstama. Dažādu pilsētu skolas un universitātes katra bija slavenas katra ar ko citu, varēja mācīties šur un tur, jo mācību valoda visur bija latīņu. Studentu dzīve viduslaiku universitātēs bija visai trakulīga. Liela daļa studentu bija gados jauni, jo studijas universitātē viņi uzsāka vecumā no 12 – 15 gadiem. Viņi uzskatīja, ka veido neatkarīgu un priviliģētu sabiedrību, tādēļ turējās tālāk no pārējiem pilsētas iedzīvotājiem. Studenti bieži izcēlās ar neapvaldītu temperamentu un tāpēc starp pilsētniekiem un studentiem bieži izcēlās domstarpības un pat asiņainas sadursmes.

Studenti, vaganti dziedāja dziesmas, spēlēja kārtis, apmeklēja balagānus, nēsāja ieročus, staigāja krāsainās drēbēs, naktīs trokšņoja – kā jau īsti studenti. Bet vaganti ar cieņu izturējās pret zinātni, lepojās ar to, ka ar laiku arī paši kļūs par zinātnes kalpiem. Izglītība bija viņu lepnums. tomēr ar prieku viņi gaidīja arī dienu, kad mācības beidzās. Brīvība un prieks – tāda bija vagantu devīze. Labāk par grāmatu sausajām gudrībām viņiem patika burtot dzīves tekstu. Jāpiemin, ka ne visi vaganti bija tikai jauni ļaudis, viens otrs no viņiem bija jau tīri cienījamā vecumā.

Ar laiku radās mīts par vagantu garīgo tēvu – Goliardu, dauzoņu un uzdzīvotāju un vagantus bieži dēvēja arī par goliardiem. Goliardus attēloja kā klaidoņu kopu ar saviem statūtiem, viens otrs svētulīgāks mūks viņus uzskatīja par velna piekritējiem. Patiesībā tomēr vaganti, goliardi nebija tik vienoti un tāds ordenis nepastāvēja.

Atmiņas par vagantiem saglabājušās ne tikai viņu brīvā dzīvesveida dēļ. Jautrie studenti bieži sacerēja dzeju, kurā pauda savus pasaules uzskatus. 12.- 13. gadsimts ir vagantu dzejas laiks. Lielākoties dzeja ir anonīma. Vēlāk vagantu idejas manto trubadūri. Dzejas avots ir antīkā traģēdija, reliģiozā dzeja, tā ir dzeja ar savu skanīgu ritmu. Viņus iedvesmoja vīns un mīlestība. Tā ir pirmā brīvā liriskā dzeja.

Viņi rakstīja parodijas par baznīcas liturģiju un burleskas par evaņģēlija tēmām. Goliardu lirikā slavināts gadalaiku nomaiņas skaistums, svabadā lielceļa klaidoņa dzīve, dzēruma reibuma un azarta baudas, mīlas prieki. Teju visi šo dzejnieku vārdi ir nogrimuši aizmirstībā. Sevišķi lielu vērtību goliardu dzejai piešķir tās nesamākslotais dzīvesprieks un fakts, ka tas bija pirmais skaidri formulētais mēģinājums vērsties pret kristietības askētiskajiem ideāliem.

Viens no slavenākajiem un zināmajiem vagantiem ir Arhipīts, kurš dzīvojis 12.gadsimtā.

“Es no vielas izveidots gaisīgas un vāras,
Lapai līdzinos, ko nes laukiem pāri. “

“Gudrie nama pamatos akmeni liek cietu,
Bet ar vieglprātību es sasirdzis sev šķietu…
Kā bez stūres laiva klīst, klaiņoju bez bēdām,
Līdzīgs putnam, kuru nes spārni vieglām vēdām.
Sev par postu tā aizvien tālāk, tālāk traucu,
Palaidnīgus pārgalvjus sen par draugiem saucu…”

“Arhipīta grēksūdze”

“Eju es pa jaunības plato ceļu vingri,
Tikumību piemirstu, kas mūs gana stingri,
Pārliecīgi nerūp man cēlā pestīšana,
Kāro priekus laicīgus vājā dvēsele mana.”

Tā bija klaidoņa dzīve bez māju, ārpus laika. Atkarīgi no debess nokrišņiem un gada laikiem, bez mantas, dažādām kļūmēm pakļauti vaganti vadīja savu bērnišķo un drosmīgo, nabadzīgo un skarbo dzīvi. Viņi pieņēma no debesu rokas to, kas diendienā viņiem top sniegts: saule, lietus, migla, sniegs, karstums un aukstums, pārpilnība un trūkums. Vagants varēja būt jūtīgs vai rupjš, izveicīgs vai stulbs, drošs vai bailīgs, bet sirdī viņš palika kā bērns, kurš skatās uz pasauli brīnumu pilnām acīm.

Reizēm kāda žēlsirdīga atraitne nomaļā lauku sētā neliedza kādam no viņiem gabalu maizes un vietu savā gultā. Nepametot novārtā labu literatūru, vagants bieži bija piebāzis somu ar mazām jērādā iesietām grāmatiņām. Tā viņš pusdienlaikā gulēdams pļavā varēja skaļi smieties par kādu latīnisku asprātību vai arī romantiskā noskaņojumā būdams, iztēloties dāmu, kam varētu veltīt savu sirdi un dvēseli.

Vagantu jautrās dzīves un vagantu dzejas noriets sākās 13.g., baznīca stingri vērsās pret klīstošajiem studentiem un mūkiem. Tas bija represiju gadsimts. Īpaši dumpīgos vagantus iznīcināja fiziski. Pēdējo reizi vaganti tiek pieminēti 16.gs. vidū.

Pie vagantiem varam minēt arī dzejnieku Fransuā Vijonu ( 1431.- ?), lai arī viņa dzīves laiks ir mazliet vēlāks par vagantu dzejas uzplaukumu.Viņu mēdz saukt par pēdējo viduslaiku dzejnieku Francijā. Šajā laikā vēl liesmoja raganu sārti, tika stāstīti stāsti par krusta kariem un jautrie studenti vēl aizvien klaiņoja no vienas zemes uz otru. Eiropā plosījās Simtgadu karš. 1431.gadā Parīzē, nabaga ļaužu Mankorbjē ģimenē piedzima zēns, kuru nosauca par Fransuā. Redzot viņa apdāvinātību, zēnu adoptēja Sv. Benedikta baznīcas kanoniķis Gijoms de Vijons, kurš deva zēnam iespēju mācīties Sarbonnas universitātē, jauneklis ieguva mākslas zinātņu bakalaura grādu. Kanoniķis deva zēnam arī savu uzvārdu – Vijons.

Bet jau agrā jaunībā iezīmējās viņa tālākais liktenis. Divdesmit gadu vecumā Vijons, kurš tikko bija sācis sacerēt dzejoļus, iesaistījās ielu kautiņā, kura laikā tika nogalināts kāds garīdznieks. Fransuā bija spiests bēgt prom no Parīzes un lūgt apžēlošanu. To viņš arī panāca un Parīzē tapa dzejoļu krājums “Mazais Testaments”. Tomēr jau tajā pašā gadā viņš ar draugiem atkal piedalījās noziegumā – Navarras koledžas aplaupīšanā. Turpmākais zināmais dzīves ceļš Vijonam pagāja trūkumā, augstākajā sabiedrībā viņam vairs nebija vietas – viņa sabiedrība tagad bija kaušļi, kramplauži, staigules. Vēl vairākas reizes viņš nokļuva cietumā un pēc kārtējā tiesas sprieduma, Vijonam piespriestais nāves spriedums tika apmainīts ar izraidīšanu no Parīzes uz desmit gadiem. Par tālāko Vijona mūža gaitu nekas nav zināms. Varbūt viņš gājis bojā trimdas laikā, varbūt pēc 10 gadiem novārdzis un noskrandis atgriezies Parīzē. Pats viņš apzinājās savu sūro likteni, savu nespēju piemēroties apkārtējai pasaulei un tapa dzejoļi dramatisma, traģisma un satīras pilni. Dzejā viņš lūdz apžēlošanu un dzejā pateicas par to.

Es strauta malā slāpēs eju bojā,
Un ugunskura tuvumā man salst,
Es esmu dzimtenē, bet jūtos tālu projām,
Es uzliesmoju tikai ledū kalts
Un, pliks kā tārps, kā valdnieks esmu stalts.
Es raudot smejos, bezcerībā ceru,
No tukša kausa līksmību es dzeru,
Un savā lielumā es esmu sīks,
Un dzīvi dzīvojot es tajā neiederos,
Es visur aicināts un izraidīts.

Vienīgais, skaistais komentārs pie “Klejojošie vaganti

  1. Vārdā Sorbonnas universitāte Jums ieviesusies kļūda

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?