Saistītie raksti

Hipiju svētki un dzīvesveids

Ar laiku hipiju kultūrai izveidojās savi rituāli un tradīcijas, savi stāstiņi, leģendāras personas.

Marta pirmajā svētdienā varēja droši doties uz Viļņu, uz Svētā Kazimira dienas atzīmēšanu, tur notika gadatirgus. Autostopa sezonu atklāja 1. maijā, Starptautiskajā darbaļaužu aizsardzības dienā, tad ļaudis salasījās Tallinā. Latvijas nometnēs svinēja Jāņus. Savukārt Maskavā un Pēterburgā atzīmēja 1. jūniju, jo saskaņā ar leģendu pirmie hipiji tur parādījušies 1967. gada 1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā.

Hipiju uzskati par brīvību, mīlestību un mieru, noliedzošā attieksme pret materiālajām vērtībām radījusi arī jaunu dzīvesveidu.

Regulāru, ikdienišķu darbu tika uztvēra kā negatīvu vērtību, brīvības ierobežotāju. Tas nebūt nenozīmēja, ka vispār nevajadzētu strādāt, bet darbam vēlams būt radošam. Ideālais hipija dzīves variants – brīvais amatnieks. Padomju iekārtā hipiji parasti izvēlējās darba vietas, kuras atstāja pēc iespējas daudz brīvā laika, kā arī neprasīja darbā paust ideoloģisku pārliecību. H. Elceris gluži kā skaitāmo pantiņu min trīs populārākās darba vietas – sardzīte (sargs), gāzīte (gāzes kontrolieris) un bāzīte (krāvējs).

Aktīvam hipijam izveidojās arī noteikti fiziski dzīves pieturas punkti, apmešanās vietas.

Ziemā šāda kopēja vieta bija kāds dzīvoklis – fleta, kurā dzīvoja vairāki hipiji, tāda kā neliela komūna. Tur bieži iegriezās pārnakšņot vēl citi draugi, paziņas, šad tad parādījās jauni iedzīvotāji, kāds aizgāja prom, kāds pienāca klāt.

Vasarā parasti mēģināja doties tuvāk dabai, hipiji bieži par samērā lētu naudu nopirka kādas lauku mājas. Ja māja bija labā stāvoklī, tad tajā kāds reizēm dzīvoja arī ziemā.

Nozīmīga hipija dzīves sastāvdaļa bija ceļojums un trase. Ar ceļojumu saprata gan iekšējo, gan ārējo ceļojums, un kaut kādā ziņā tie pārklājas – ārējais ceļojums veicināja garīgo attīstību, “iekšējo ceļu” utt. Trase bija ceļš tieši fiziskā nozīmē. Bet, dodoties pa trasi, hipijs devās arī ceļojumā sevī pašā, savā identitātē, savā savdabībā. Tā bija iekšējās brīvības ārējā izpausme.

Ceļojumā devās ar autostopiem vai lopu vagonos. Apstādinot mašīnu, parasti bija vēlams pateikt, ka stopētājs nemaksās, lai vēlāk nerastos pārpratumi. Ilgstoši ceļojot izveidojās jau praktiskas iemaņas un intuitīvas sajūtas, kur labāk stāvēt, kuras mašīnas apstāsies, kuras ne utt.

Ceļojums, ceļš ideālā ir bez konkrēta mērķa, maršruta, tas nav ierobežots laikā, brīvs no sadzīves ierobežojumiem, svarīgs ir pats ceļš, piedzīvojumi, brīvības sajūta, ko tas dod, nezināmais, neprognozējamais. Andris Ezergailis:”Izejot no mājām uz Doma laukumu, tu vari vakarā atrasties otrā pasaules malā. Tāpatās sēžam Doma laukumā, nav ko darīt. Atbrauc no leišiem tāds pazīstam hipijs un saka, braucam uz dienvidiem, braucam – braucam. Piezvanām uz mājām – mammu, es nebūšu šovasar – un braucam prom.”

Pa trasi varēja nokļūt uz kādu hipiju komūnu – parasti vasaras nometni.

Ceļojuma laikā varēja aptrūkties nauda un ēdamais, tad reizēm izmantoja paņēmienu, ko paši hipiji dēvēja par asku (angl. ask – lūgt, jautāt, prasīt). Padomju laikā uz ielām spēlēt un ubagot nebija atļauts, tāpēc, ja hipijiem aptrūkās naudas, tad to vai nu atklāti lūdza garāmgājējiem, vai arī centās izdabūt ar viltu – lūdzot naudu it kā vilciena biļetei, stāstot par atpalikšanu no autobusa utt. Piemēram, Rīgas dzelzceļa stacijā varēja satikt “igauņus”, kuri igauņiem raksturīgajā lauzītajā krievu valodā stāstīja par biļetei pietrūkstošo naudu. Patiesībā tie bija vietējie, kuriem pietrūka naudas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?