Hipiju nometnes

Jau no 70. gadu sākuma PSRS notika mēģinājumi, līdzīgi kā Rietumos izveidot komūnas un nometnes. Pirmais mēģinājums bija jau 1970. gadā Krimā, Melnās jūras krastā, bet tur visus izdzenāja, jo krastmala skaitījās pierobeža. Savukārt mēģinājumu Altajā izveidot komūnu izjauca sadzīves apstākļi. PSRS bija stingri likumu attiecībā pret bezdarbniekiem un klaiņošanu. Par to draudēja cietumsods. Altajā tieši šīs likums izjauca komūnas izveidi, jo vietējā kolhoza priekšsēdētājs nevienu hipiju darbā neņēma, līdz ar to nebija nekādas iespējas iegūt iztikas līdzekļus un draudēja cietumsods par klaiņošanu.

 70. gadu vidū notika pulcēšanās ārpus Rīgas, Jāņu svinēšana Vitrupē, bet samērā nelielās kompānijās –10-15 cilvēki. Par nometni vai komūnu dzīvošanu Vitrupē nevar nosaukt, jo tur uzturējās tikai pāris dienas.

1978. gads – vasaras nometnes dibināšana Latvijā

1978. gadā savā ziņā sākās jauns posms, jo Latvijā izveidojās hipiju vasaras nometne, kurā sabrauca ļaudis no visas PSRS. Tā pastāvēja līdz vīzu režīma ieviešanai ar Krieviju 1993. gadā.

1978. gadā radās doma organizēt vasaras nometni Igaunijā, atbrauca ļoti daudz cilvēki no visas PSRS. Tomēr jau tajā pašā vakarā nometne tika izformēta, visi cilvēki, vai nu saķerti vai izklīdināti. Tad radās doma veidot nometni Latvijā, netālu Tallinas šosejas, netālu no stacijas “Gauja” uz jūras pusi pie diviem maziem meža ezeriņiem. Viens no idejas autoriem bija Mihails Bombins, kurš pats par laiku, kad iepazinies ar hipiju idejām un sācis veidot nometni saka: “Es pilnībā apzinājos, ka man ir noteikta svarīga misija, tas protams kaut kādā ziņā ir smieklīgi, bet tas bija tieši tā.”.

Daži uzreiz aizbrauca uz Maskavu, uz Tallinu, Ļeņingradu, lai apziņotu cilvēkus par jaunas nometnes tapšanu. Sākumā visi savācās nevis Gaujā, bet Vitrupē, kāds dežūrēja pie ceļa, lai ar autostopu braucošie zinātu, kur jākāpj ārā. Pēc divām nedēļām notika pārvākšanās uz Gauju. Tas bija 1978.gada jūlijs un augusts.

Turpmāk nometne tika organizēta katru gadu, pareizāk gan būtu teikt, ka vēlāk vairs neviens to speciāli neorganizēja, nometne bija stihiska, cilvēki vienkārši brauca.

Cilvēku skaits mainījās, vidējais skaitlis bija 150 –200, lielāks cilvēku skaits sapulcējās uz Jāņiem, jo bija zināms, ka tie ir latviešu nacionālie svētki. Pa visu vasaru kopējais skaitlis varēja sasniegt 2000 cilvēku. Bieži vien rudenī skaitīja nometnē pabijušos, un skaitīja tikai tos, kuri vismaz vienu nakti ir nometnē palikuši.

Jau no pašiem sākumiem notika mēģinājumi nometnes izklīdināt, 1978.gadā atsūtīja apsardzes iekšlietu pulku no Valmieras ar automātiem, uz brīdi nometne tika izklīdināt. Pēc pulka aiziešana tā atkal atjaunojās vai nu tur vai kādā citā vietā. Acīmredzot šī izdzenāšana nebija īsti nopietna. Nebija tāda īsta iemesla, lai nometni izdzenātu un cīņas metodes bija samērā miermīlīgas – sākumā tika teikts, ka nometne atrodas armijas daļas teritorijā, kā vēl vienu iemeslu minēja aizliegumu postīt dabu, uzstādīja speciālas aizlieguma zīmes utt. Katru reizi bija kāds cits iemesls un līdzekļi lai to mēģinātu izklīdināt – mežsargi, VDK, mēģinājumi atrast aizliegto literatūru, narkotikas. Tā rezultātā 1984. gadā nometne no Gaujas pārcēlās uz Lilasti, bet tās abas praktiskai neatšķīrās viena no otras. Gar jūras malu regulāri braukāja tanki, bet tie nometnes iedzīvotājus netraucēja, jo veica tikai tanku motoru pārbaudes.

Dzīve nometnē

Cilvēki dzīvoja teltīs, dažs visu vasaru, cits palika tikai pāris dienas. Ēst vārīja turpat uz ugunskura, pārtiku veda līdz vai pirka vietējos veikalos, daži gāja zagt uz vietējiem dārziņiem, gam pārtiku, gan magones, cilvēki atpūtās, sēdēja pa vakariem pie ugunskuriem, dziedāja, spēlēja ģitāras, lasīja grāmatas. Kā apgalvo Mihails Bombins pirmajās nometnēs nav bijis narkomānu, viņi netika pieņemti, bet vēlāk tas vairs netika tik stingri kontrolēts un grūti bija aizraidīt cilvēku, kurš nobraucis 300 – 400 kilometrus uz nometni, bez ēdamā un bez naudas.

Bieži vien tas noveda pie nesaskaņām un, ja vasaras sākumā nometne bija visiem viena, tad sabraucot lielākam ļaužu skaitam tā sadalījās vairākās nometnēs pa interešu kopām. Narkotiku lietotāji dzīvoja par sevi, kādas ideoloģijas, ticības piekritēji par sevi. Dažādi bija uzskati kādai kārtībai jāvalda nometnē – vieni uzskatīja, ka jāvalda pilnīgai brīvībai, citi – ka tomēr jābūt kaut kādai kārtībai. Dažam nepatika dārziņu apzagšana, arī tas izraisīja nesaskaņas. Tādēļ vasaras gaitā izveidojās vairākas nometnes, tomēr tās nekādā ziņā nebija naidīgas. Iemītnieki savā starpā tikās, vienīgi dzīvoja atsevišķi, lai nerastos konflikti.

Nebija neviena noteikta nometnes vadītāja, protams bija vairāki līderi, M.Bombins 80.gadu vidū pats mazāk piedalījās nometnēs, daudzi no vecajiem iemītniekiem atbrauca tikai nopeldēties, izveidojās jauni līderi – Ipātijs, ticīgais no Maskavas, savukārt daudzi no aptaujātajiem par līderi atzinuši Elisu (Oļegu Soloveju).

Pēdējā nometne, kurā savācās cilvēki no visas bijušās PSRS notika 1992.gada vasarā Lilastē. Pēc tam ar Krieviju tika ieviests vīzu režīms un internacionālās nometnes ar to arī praktiski beidzās.

Tomēr Lilastē vēl aizvien vasarās var sastapt bijušos nometņu iedzīvotājus, kuri tur reizēm atbrauc, uzceļ telti un dzīvo. Normunds stāsta, ka viņš Lilastē kopā ar savu draudzeni Svetlanu (Madonna), arī bijušo nometnes iedzīvotāju, visu 1997.gada vasaru nodzīvojuši Lilastē un tur ieradušie vēl citi cilvēki, kas savukārt nākamajā gadā jau braukuši, paši tur dzīvot teltīs. Katrā ziņā nelielas jauniešu grupas vidū ir saglabājusies tradīcija Jāņus svinēt Lilastē. Vēl aizvien bijušie Lilastes un Gaujas nometņu dalībnieki savas vasaras brīvdienas bieži izvēlas pavadīt vecajās nometņu vietās.

Līdzīgas nometnes tika organizētas arī citur Padomju Savienībā, Krimā, Valdajā, Altajā. Līdzīgi kā Mustles nometnes organizēšana, beidzās arī Valdaja nometnes organizēšana 1979.gadā. Valdajā. Arī tur lielāko daļu sabraukušos izklīdināja, dažus palaida uzreiz mājās, citus noturēja ilgāk milicijas iecirknī.

Citas nometnes

Bez lielajām nometnēm bieži vien savācās nelielas draugu grupiņas, kuras izvēlējās vasaru pavadīt pie dabas samērā noslēgtā lokā. Šādu grupiņu eksistencei ļoti grūti izsekot, bet tādas noteikti bija ļoti daudz.

Bija mēģinājumi noīrēt mājas laukos, vai kādu dzīvokli un tad dzīvot tādā kā mazā komūnā. Viss bija kopīgs, ko varēja kāds kaut kur sagrabināt to atnesa, gatavoja ēst, dzīvoja, brauca ciemiņi. A.Stinkulis raksta par Mežriju mājām Kaives apkārtnē, uz kurām braukāja kādi 15 jaunieši – puiši no Latvijas Universitātes un meitenes no Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas. Pats Alfrēds ar saviem draugiem 1972. gadā arī nopirka lauku māju netālu Kosas pagastā “Mežuplejas”, un līdz pat savai izceļošanai uz Rietumiem 1986. gadā to apmeklēja.

Vienīgais, skaistais komentārs pie “Hipiju nometnes

  1. Sveiki, vai šī mājaslapa rīko Arī kādus hipiju pasākumus vai saietus vai pat nometnes?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?