Hipiju kustība pasaulē

 


Priekšvēsture – bitņiki

 Hipiju kustība izveidojās 20. gadsimta 60. gados kā aktīva kontrkultūras sastāvdaļa. 60. gadi bija pārmaiņu laiks Rietumu sabiedrībā, un tieši tad dažādas sociālās parādības izveidojās tādas, kādas mēs tās pazīstam mūsdienās.

 Ekoloģiskā kustība, kustība par seksuālo minoritāšu tiesībām, par sieviešu tiesībām, interese par austrumu reliģijām, cīņa par mūsdienīgu apmācību universitātēs, cīņa pret rasu naidu — visas šīs kustības  tieši 60. gados veidojās tādas, kādas mēs tās pazīstam šodien.

Hipiju kustība pastāv no 20. gs. 60. gadu vidus līdz mūsdienām, un laika gaitā tā ir piedzīvojusi dažādas metamorfozes. Arī masu mediji — prese, kino un televīzija ir darījuši savu, lai sabiedrībai radītu par to dažādus mītus, stereotipiski rādot hipijus vai nu kā narkomānus, vai arī kā ziediem rotātus padumji smaidošus jauniešus, kas rāda miera zīmi, kā arī izceļot tikai dažus ar kustību saistītos notikumus un pārspīlējot to nozīmi. Tādēļ šajā rakstā gribētos runāt nevis par daudziem jau zināmiem hipiju kustības vēstures faktiem, piemēram, Vudstokas (Woodstock) festivālu, bet vairāk pievērsties tieši šīs kustības pašiem sākumiem, kā arī darbībai Latvijā.

Kustības dalībniekus angliski dēvē par hippie vai retāk par hippy. Par vārda nozīmi pētnieku viedokļi atšķiras un skaidrojumi ir dažādi. Vācu zinātnieks Valters Hollšteins (Hollstein) piemin, ka ar darbības vārdu hip melnādainie džeza mūziķi apzīmēja īpašu stāvokli, kas nozīmēja izprast, sajust skaņas būtību, intuitīvu prasmi sasniegt skaņas kvalitāti muzicējot.[1] Nozīme bija arī vārdam hipped, kas tulkojumā nozīmē ķertais.

Runājot par vārda vēsturi, jāpiemin, ka hipiju kustība nebūt neradās tukšā vietā. Ap 1940. gadu ASV pastāvēja subkultūra, kuras pārstāvjus dēvēja par hipsteriem (hipster). Viņi paši uzskatīja, ka viņi ir hip – zinoši, sākotnēji tie pārsvarā bija melnādainie džeza mūziķi, tomēr vēlāk hipsteri varēja būt arī baltie, kas bija saistīti ar 50./60. gadu sākuma bohēmisko vidi ASV.

Pie hipsteriem sevi daļēji pieskaitīja arī tie, kurus mēs šobrīd dēvējam par bitņikiem vai bītu paaudzi — ASV literātu un domubiedru grupu, kura kļuva slavena 1957.gadā, kad tika izdots pirmais bitņiku darbs — Alena Ginsberga (Ginsberg) “Kauciens” (Howl). Hipsteri un džezs viņus iedvesmoja, bet paši viņi kļuva slaveni jau kā bitņiki — atvērtās formas dzejas autori un garīgās brīvības aizstāvji. Bitņiku paaudze sagatavoja ceļu vēlākai jauniešu kontrkultūrai, un daudzas idejas, kuras tā noveda līdz plašām masām, nāca tieši no bitņikiem. Vairāki bitņiku paaudzes pārstāvji ieņēma arī centrālo vietu jaunajā kontrkultūrā, Alens Ginsbergs kļuva par vienu no hipiju kustības guru. Džeks Keruaks (Kerouac) savā 1958. gadā izdotajā grāmatā “Dharmas blandoņas” sapņoja par jaunu paaudzi:

”Vajag, lai pasauli piepildītu dīvaiņi ar mugursomām, kuri atteiktos pakļauties vispārējiem patērētāju sabiedrības noteikumiem. Ļaudis strādā tādēļ, lai iegūtu privilēģiju izmantot visas šīs grabažas, kuras pēc savas būtības ir nevajadzīgas. Manā priekšā iznirst grandioza mugursomu revolūcija, tūkstoši un miljoni jauno amerikāņu ceļo ar mugursomām plecos, kāpj kalnos, raksta dzejoļus, kuri tiem nejauši ienāk prātā, un, darot dažādas dīvainas lietas, viņi uztur sevī mūžīgu brīvības sajūtu…”[2]

Pirmoreiz vārds hippie tieši uz šo kustību tika attiecināts 1965. gada 5.septembrī. Avīzē San Francisco Examineržurnālists Maikls Fallons (Michael Fallon) rakstā New Heaven for Beatniks, runājot par bitņiku iemīļotajām kafejnīcām, pieminēja hipijus kā bitņiku jaunāko paaudzi.[3] Saskaņā ar kontrkultūras sociālā aktīvista Eda Sandersa izteikumiem brīdis, kad simboliski nomainījās paaudzes, bija 1967. gada Human- Be in festivāls ASV, Sanfrancisko, Zelta vārtu parkā, par ko Eds Sanders saka: “Pēc tam neviens vairs nebija bitņiks, visi bija hipiji”.[4]

Bitņiki 60. gados bija aktīva Sanfrancisko sabiedrības sastāvdaļa, tur uzturējās arī Alens Ginsbergs un Sanfrancisko sabiedrībā jaunos hipijus uztvēra kā hipsteru jauno paaudzi. Dažādi jauni sociālie procesi ASV norisinājās nepārtraukti jau sākot ar brīdi, kad tika izdotas pirmās bitņiku grāmatas, līdz ar to mēģinājumi atrast precīzu kustības dzimšanas vietu reizēm mākslīgi sadala notikumu plūsmu un traucē uztvert šīs parādības kopumā.

LSD un folkmūzika

Hipiju kustību veicināja daudzi ārējie apstākļi — ASV karš pret Vjetnamu, kas modināja jaunatnes sociālo apziņu, ASV pārbagātā un mietpilsoniskā sabiedrība, kuras materiālās intereses vairs neinteresēja jauno paaudzi, tomēr šajā rakstā vairāk gribētos runāt tieši par konkrētajiem aspektiem, kas veidoja šo kustību.

Viens no notikumiem, kas neapšaubāmi ietekmēja jaunās kustības rašanos, bija eksperimenti ar jaunu ķīmisku vielu — LSD. 1938. gadā šveiciešu ķīmiķis Dr. Alberts Hofmans (Hofmann), meklējot jaunas, medicīnā noderīgas vielas, radīja vielu, ko mēs mūsdienās saucam par LSD (Lysergic acid diethylamide).[5] Līdz pat 1966. gadam ar šo vielu tika veikti dažādi zinātniski un medicīniski eksperimenti dažādu projektu, piemēram, MCULTRA, ietvaros, ASV biomedicīnas laboratorijās u.c., lai pētītu LSD ietekmi uz apziņu un spriestu par šīs vielas lietošanu psihiatrijā. Daudzi no tiem cilvēkiem, kuri vēlāk kļuva par hipijiem, piedalījās šajos eksperimentos kā brīvprātīgie, un viņu dzīve mainījās. Līdz 1967. gada oktobrim ASV LSD bija legāli pieejams kā medikaments.

Akadēmiskajās aprindās attieksme bija divējāda — vieni uzskatīja, ka LSD ir pārāk stiprs medikaments un to nav pieļaujams izplatīt, savukārt citi uzskatīja, ka tieši tas ir vajadzīgs, lai atraisītu vēl nezināmu cilvēces garīgo potenciālu. Viens no šādiem cilvēkiem bija Hārvardas universitātes profesors Timotijs Līrijs (Leary). 1960.gada vasarā, ceļojot pa Meksiku kopā ar savu kolēģi, viņš pamēģināja haluciogēnās sēnes, un šī pieredze izmainīja viņa dzīvi. Atgriezies Hārvardā, viņš kopā ar kolēģiem laikā no 1960. līdz 1962. gadam organizēja Hārvardas psilucibīna projektu, kura mērķis bija analizēt psilucibīna efektu uz cilvēkiem.[6] Timotijs Līrijs bija pārliecināts, ka, pareizās dozās lietots, LSD var pārveidot cilvēka apziņu pozitīvā virzienā.

Viens no tā laika LSD brīvprātīgajiem bija rakstnieks Kens Kīzijs. Viņš, sākot ar 1959.gadu, projekta MKULTURAietvaros piedalījās medicīniskajos LSD testos. MKULTURA ietvaros testēja ne tikai LSD, bet arī psilucibīnu, meskalīnu  un citas vielas. Tas pārveidoja un iespaidoja viņa pasaules uztveri. 1962. gadā pēc savas slavenākās grāmatas “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” uzrakstīšanas, par iegūto naudu viņš iegādājās māju La Honda, Kalifornijā, kalnos, netālu no Sanfrancisko. 1964. gadā kopā ar domubiedru grupu, kurus dēvēja par Merry Pranksters, viņš nopirka 1939.gadā ražotu skolas autobusu, nokrāsoja to spilgtās krāsās un devās braucienā pa ASV. Autobusa vadītājs bija viens no bitņikiem — Nīls Kesedijs (Neal Cassady)[7]. 1965. gada 27. novembrī viņi rīkoja pirmo Skābes testu (Acid test).[8] Skābes testos piedalījās vairāki simti cilvēki.

Skābes testos skanēja mūzika, cilvēkiem dalīja LSD. Tajos dažas reizes piedalījās arī Alens Ginsbergs, kurš dziedāja mantras, un uzstājās grupa, kuru sākotnēji dēvēja par Warlocks vai Deadheads, bet vēsturē tā iegājusi ar nosaukumuGreateful Dead. Grupa kļuva par kontrkultūras populārāko grupu.

Tajā pašā laikā 60. gadu sākumā, ASV strauji attīstījās interese par folkmūziku, un vīrs, vārdā Čandlers Laughins (Chandler A. Laughlin III), palīdzēja Bērklijā, Kalifornijas štatā veidot divas kafejnīcas — Cabale Creamery un The Jabberwock, kurās uzstājās folkmūziķi. 1965. gadā viņš Virdžīnijsitijā, 3 stundu braucienā no Sanfrancisko, kopā ar folkmūzikas entuziastu Marku Unobski atvēra kafejnīcu Red Dog Saloon, kurā pulcējās nākamie hipiji.[9] Kafejnīcā uzstājās jaunās grupas Big Brother and Holding company, Jefferson Airplanes, Quicksilver Messenger Service, The Greateful Dead un citas. Nebija robežas starp auditoriju un izpildītājiem, ar mūzikas un psihedēlisko eksperimentu, stila izjūtu un pirmo gaismas šovu palīdzību radās jauna kopības izjūta. Jaunās grupas atbalstīja arī jaunizveidotā mūzikas producentu apvienība The Family Dog.

Viss šeit minētais  savā ziņā bija tas pamats, kas aizsāka hipiju kustību. Mazliet citādāka situācija bija Eiropā. Ja ASV hipiju kustība bija arī asa reakcija uz patērētāju sabiedrību pārtikušāko daļu, tad Lielbritānijā 60. gadi bija brīdis, kad jaunatnei pirmo reizi parādījās lielāki naudas līdzekļi. Londonas tā laika andergraunda scēnu veidoja modirokeri,kreisieCampaigne of Nuclear Disarmament aktīvisti, kuru protests nebija tikai politisks. Viņi centās runāt par vispārējo morālo stāju un noskaņoja savus atbalstītājus pret valdošo eliti. Londonā parādījās LSD, bitņiku grāmatas, franču jaunais vilnis u.c. Viens no tā laika svarīgākajiem pasākumiem notika 1965. gada vasarā, kad Karaliskajā Alberthollā uz bitņiku dzejnieku Lorensa Ferlingeti (Ferligetti), Alena Ginsberga un Gregorija Korso (Corso) lasījumiem ieradās 7000 cilvēku, tostarp meitenes garās kleitās, ar ziediem matos, apzīmētām sejām.[10] Arī šeit tas simboliski bija jaunas paaudzes sākums. Londonā džinsus un svīterus nomainīja garas kleitas, parādījās jauni veikali, piemēram,Granny takes a trip, kuros pārdeva košas drēbes.

 

Uzplaukums un noriets

Atgriežoties pie situācijas ASV, jāatzīmē, ka jaunā kustība izplatījās arī citās ASV pilsētās. 1966. gada vasara bija hipiju uzplaukuma vasara — par hipijiem vēl neinteresējās masu mediji, LSD nebija aizliegts, kustībā vēl nebija iesaistījušies ziņkārīgi mazgadīgo pūļi, kuri gribēja pamēģināt, ko nozīmē būt hipijam. Jau 1966. gada sākumā sāka iznākt daudzi andergraunda izdevumi — kā vienu no slavenākajiem var minēt San Francisco Oracle. Merry Prankstersturpināja veikt skābes testus, Sanfrancisko rajonā Heitešberijā (Haight – Ashbury) atvērās psihodēliskais veikals, un šis rajons kļuva par hipiju apdzīvotu pilsētas daļu, deju zālēs uzstājās jaunās grupas, kuras reklamēja psihodēliskiplakāti.

Hipiju akcijas Heitešberijā koncentrējās ap digeriem, kuri savu vārdu bija aizņēmušies no angļu kustības ar tādu pašu nosaukumu, kura pastāvēja 17. gs. Anglijā un vēlējās veidot sabiedrību, kas būtu brīva no privātīpašuma un visa veida pirkšanas un pārdošanas. Digeri bija gan Safrancisko ielu teātra dalībnieki, gan kreisie aktīvisti. 60. gadu vidū Sanfrancisko Zelta vārtu rajonā katru dienu plkst. 16:00 viņi dalīja bezmaksas ēdienu izsalkušiem cilvēkiem, kā arī atvēra tā sauktos brīvos veikalus” (Free Stores), kur cilvēki varēja brīvi ņemt lietas, kā arī atnest sev nevajadzīgās.

1966. gada oktobrī LSD vairs nebija pieejams brīvā lietošanā. Tad Sanfrancisko Zelta vārtu parkā notika pasākumsLove Peagant Rally, tā mērķis bija parādīt, ka cilvēki, kas šo vielu lieto, nav nenormāli, bet grib uzzināt vairāk par sevi un savu vietu pasaulē.

Līdz pat 1967. gadam par hipijiem sabiedrība un žurnālisti īpaši neinteresējās, arī viņi paši bieži vien sevi nedēvēja par hipijiem, bet par frīkiem. Tomēr tieši līdz 1967. gadam hipiju kustība bija vistīrākā savās izpausmēs. Viss mainījās pēc 1967. gada festivāla Human-Be-in 14. janvārī. Tajā sapulcējās ap 20 tūkstošiem cilvēku un kustība kļuva pazīstama plašām masām. Tajā pašā gadā notika slavenais Monterejas (Monterey) festivāls, kur pārsvarā uzstājās hipiju grupas, kuras pēc šī festivāla jau bija slavenas. Tie, kas kustībā bija no paša sākuma, uzskatīja, ka līdz ar to kustība ir komercializējusies. Tam nevar piekrist, bet, protams, kaut kas mainījās, kad tā kļuva masveidīga. Heitešberiju turpmākos divus gadus piepildīja jauniešu pūļi, kas bēga no saviem vecākiem un devās uz šos rajonu meklēt laimi. Hipiju kustība, kas līdz tam ASV pastāvēja pārsvarā tikai Ņujorkā, Losandželosā un Sanfrancisko, izplatījās arī studentu pilsētās. Hipiju kopienas veidojās ne tikai pilsētās — ļoti daudzi no kustības dalībniekiem veidoja komūnas laukos.

Sākotnējie kustības dalībnieki 1967. gada 6. oktobrī, gadu pēc LSD aizliegšanas, svinēja hipiju bēres, simboliski dedzinot dažādus hipiju piederumus. Pasākums saucās “Hipija nāve/brīva cilvēka dzimšana.”[11] Tomēr šai akcijai vairs nebija nozīmes. Hipiju kustība strauji izplatījās un masu mediji to strauji centās komercializēt. Uz Heitešberijas rajonu sāka vadāt tūristus ekskursijās, tirgotāji pārdeva hipiju burgerus un ziedu veikali pārdēvējās par flower power, pilsētas viesi un iedzīvotāji varēja apmeklēt hipiju erotiskos šovus, un vidusšķiras pilsoņi veikalos par dārgu naudu sāka iegādāties puķainas hipiju drēbes. Tam visam, protams, ar pašu kustību nebija nekāda sakara.

1969. gadu masu mediji vienā gadā pasludināja gan par hipiju kustības augstāko punktu, gan par tās norietu. Norieta sajūtu radīja arī vairāku rokzvaigžņu nāve laikā no 1969. līdz 1971. gadam. 1969. gadā mira Braians Džonss (Brian Jones), grupas Rolling Stones ģitārists, un turpmāko 3 gadu gaitā aizgāja Dženisa Džoplina (Janis Joplin), Džimijs Hendriks (Jimi Hendrix) un Džims Morisons (Jimmy Morrison). Patiesībā jau nekas nebeidzās, tomēr, sākoties jaunai desmitgadei, mainījās arī hipiju kustība — daudzi tās dalībnieki iesaistījās jau citās konkrētās aktivitātēs, piemēram, ekoloģiskajā kustībā, citi pievērsās dzīvei komūnās, un, protams, daudzi atgriezās savā iepriekšējā dzīvē. Bet hipiji kā kustība tās sākotnējā variantā ir saglabājusies, tikai tai vairs nav tik masveidīgs raksturs. Šobrīd to vairāk varētu raksturot kā dzīves stilu.

70. gados pastāvēja arī daudzas īslaicīgas hipiju nometnes, tomēr līdz mūsdienām kā populārākā saglabājusiesRainbow nometne. Pirmā Rainbow nometne notika 1972. gadā Kolorādo štatā ASV. No 1983. gada Rainbownometnes sāka organizēt arī ārpus ASV. Tās bija īslaicīgas nometnes, kuras katru gadu notika citā vietā un paralēli varēja norisināties vairākās vietās pasaulē, piemēram, Izraēlā, ASV, Krievijā un Rumānijā. Nometnes ilgums bija atkarīgs no konkrētās vietas, tas variēja no divām, trim dienām līdz pat mēnesim vai mazliet ilgāk. Nometnes organizēja brīvprātīgie, un jebkurš interesents varēja iesaistīties organizēšanā. Nometņu laikā jebkuram bija iespēja veidot radošas laboratorijas un to laikā dalīties savās praktiskajās un garīgajās zināšanās ar citiem. Cilvēki dzīvoja teltīs, nebija pieņemts lietot alkoholu un smagās narkotikas. Divreiz dienā nometnes dalībnieki pulcējās aplī, kur pret nelielu ziedojumu vai vienkāršu paldies baroja. Nekāda īpaša reliģiska vai citāda veida pārliecība, kā arī speciāls uzaicinājums uz nometni nebija nepieciešams, kā arī nebija nekādas dalības maksas. Vienīgais, kas no dalībniekiem tika prasīts — ievērot mieru un mīlestību savstarpējās attiecībās.

Hipiju galvenās idejas tiešām var ietvert jau nobružātajos vārdos miers, mīlestība un brīvība. Brīvība jāsaprot gan kā iekšējā brīvība, gan centieni pēc ārējās brīvības. Brīvība nozīmēja atbrīvot sevi no visiem iepriekš pieņemtajiem un uzspiestajiem sabiedrības aizspriedumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tomēr šo brīvību ierobežoja tieksme pēc miera un mīlestības, ja tā nebūtu, tad hipiji varētu pārvērsties par vardarbīgu jauniešu pūli. Brīvība nozīmēja ar jaunu skatu raudzīties uz visām lietām un cilvēka atbildību par savu rīcību, ko daudzi hipiji, īpaši sākumā, neapzinājās. Daudzi ir atzinuši, ka tas nemaz nav tas vieglākais ceļš — būt brīvam.

Praktiski hipiji interesējās par dažādām austrumu reliģijām, līdz ar hipiju kustību veidojās arī jaunas reliģiskas kustības, piemēram, Krišnas apziņas biedrība. Ar jaunu skatu hipiji paraudzījās arī uz kristietību, un daļa no viņiem loloja sapni par atgriešanos pie kristietības sākumiem, pie kristietības bez konfesionāliem strīdiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?