Fokusā – mūsu republikas hipiji

Raksts no 1970. gada žurnāla “Veselība”, kurā RMI Psihiatrijas katedras asistents  I. Eglītis mēģina skaidrot Latvijas hipiju  parādību no psihiatrijas viedokļa.

Lūk, citāts: “Tā vietā, lai to izšķiestu ģitārai, garu matu audzēšanai, bezgaumīga apģērba iegādei un kafejnīcai, labāk būtu iemācīties kādu svešvalodu, apgūt specialitāti, sākt nodarboties kādā sporta sekcijā, iestāties augstskolas sagatavošanas kursos un audzināt sevi par kulturālu, izglītotu, sabiedrībai derīgu cilvēku.” Priecīgu lasīšanu!

I. Eglītis, RMI Psihiatrijas katedras asistents

Raksta oriģinālā ilustrācijaAbi jaunekli nāca aizmugurē, un viņu sarunu dzirdēju nejauši. Viens interesējās, kur otrs pašuvis tik «elegantas bikses», un tas atbildēja, ka viņam esot privātais drēbnieks, varot arī draugu iepazīstināt.

Paskatījos atpakaļ – gaišā dienas laikā pilsētas centrā manā priekšā bija īsti hipiji, pusmetru platām bikšu starām ar visvisādām bantītēm galos, viņi nesteigdamies gandrīz vai peldēja pa ielu. Divi no viņiem visvieglāk atrodami kafejnīcās, piemēram, tajās, ko Vaļņu ielā tauta dēvē par «Kazu» un «Putnu dārzu». Iegriezīsimies arī mēs tur, apsēdīsimies un paņemsim tasi kafijas. Un parunāsim par hipijiem.

Iepriekš gan pateiksim, ka šajā rakstā nav paredzēts risināt starptautisko hipiju problēmu, nediskutēsim par hipiju kustību ārzemēs, bet vērtēsim mūsu pašu republikas hipiju ikdienu. Tikai sāksim sarunu bez jau iepriekš gataviem secinājumiem un aizspriedumiem. Nemēģināsim uzreiz nosodīt, aizstāvēt vai atbalstīt – labi zinām, cik grūti palikt objektīvam, ja iepriekš mums ir jau gatavi pieņēmumi. Šoreiz lūkosim it kā aprakstīt baltu lapu, uz kuras nav vēl uzmests nākamā sacerējuma plāns.

Vispirms jāvairās pieļaut rupju kļūdu – mēs nedrīkstam saukt par hipijiem tos, kas šajā sabiedrībā neiederas, – ne jau visi, kas ar savu ārējo izskatu, apģērbu, uzvedību atšķiras no ierastajām normām, skaitāmi par hipijiem, tādiem, kurus pieņemts ar šo vārdu apzīmēt.

Katram psihiski veselam cilvēkam ir tieksme un vajadzība (ļoti noderīga īpašība!) «sevi apliecināt», un lielākā vai mazākā mērā tā izpaužas rīcībā. Tāda vajadzība ir ikvienam, bet varbūt visvairāk derīga tiem, kuriem, kā tautā runā, «ir mazvērtības sajūta». Ja kādam bailes runāt auditorijas priekšā, kompensāciju var dot apzina, ka viņš zina septiņas svešvalodas un oratori griežas pie viņa pārtulkot citātus; jaunietim, kas stostās, kompensāciju var radīt sajūta, ka viņš ir labākais spēlētājs universitātes rokasbumbas komandā; literāts, kurš uzmācīgu baiļu dēļ nespēj braukt pārpildītā tramvajā, jutīsies pilnvērtīgs, redzot, ka viņa sarakstīto grāmatu izpērk dažu stundu laikā. Tūkstoši brauks tramvajā un lasīs, bet sarakstīt varēs tieši viņš viens – autors.

Tieksme sevi apliecināt var izpausties apģērbā, izturēšanās manierē, runas veidā. Jaunieši ar bārdām var būt gluži līdzsvaroti, bet laikam gan biežāk «sirgst» ar sevis pārvērtēšanu vai – gluži pretēji – mazvērtības sajūtu un izaudzējuši bārdu «sevis apliecināšanai». Šie jaunieši, kaut arī pievērš sev uzmanību ar neparastu ārieni, būtu pelnījuši nevis nosodījumu un ironiju, bet gan drīzāk atbalstu un saprašanu.

Un, ja nu jaunietis pašuvis apģērbu, kas atšķiras tikai tādēļ, ka būs maz redzēts, bet būs visādi gaumīgs un labi piestāvēs, tad jābūt vai nu ļoti vecmodīgam, vai arī dziļi nekulturālam, lai modē saskatītu esošu vai potenciālu ļaunumu un sāktu nosodīt. Ne velti saka, ka vecums iestājas tad, kad ļaudis sākot atcerēties; «Kad mēs augām, tad gan tā negāja …» Kā liecina literatūra, cilvēki tieši tāpat esot runājuši vienu, divas un vēl vairāk paaudzes pirms mums.

Pēc tādas atlases mēs esam tikuši pie īstajiem hipijiem, tiem, kuri par tādiem kļuvuši nevis nejauši, bet «aiz pārliecības». Mēģināsim mazliet akcentētu it kā zem palielināmā stikla apskatīt viņu ārieni un iepazīties ar iekšējo pasauli.

Vispirms – nepiedēvēsim hipijiem visas iespējamas sliktas īpašības: īsti hipiji nav huligāni vispārpieņemtajā nozīmē, viņi, kā saka, pirmie neuzbrūk, paši kautiņus neizraisa un garāmgājējus ar dūrēm neaizskar. Hipiji dusmojas uz tādiem, kas dzērumā sarīko tračus un pēc tam uzdodas par hipijiem, un jūtas par to aizvainoti. Viņi gan ar savu uzvedību var traucēt citus vai būt pat neciešami apkārtējiem, bet tas drīzāk pieskaitāms iekšējās kultūras un takta deficītam nekā apzinātai ļaundarībai.

Diemžēl hipiji nereti lieto narkotiskus līdzekļus. Tā kā mūsu valstī morfīns ir stingrā uzskaitē, viņi pieradinās pie vieglāk pieejamiem un lētākiem miega līdzekļiem. Par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem šādā mākslīgi radītas eiforijas stāvoklī atkarībā no iedzertas medikamentu devas tiešam vēlāk var trūkt skaidra priekšstata un var saglabāties tikai fragmentāra nojausma. Var notikt arī likuma pārkāpumi.

Tipiskie hipiji savas neparastās ārienes dēļ pamanāmi jau pa gabalu – nodod  nekoptie garie mati un kuplā bārda. Bieži vien barda ir vienīgā drošā diferenciāldiagnostiskā pazīme, lai atšķirtu vīriešu dzimtas hipijus no sievietēm.
Apģērbs pirmajā brīdī izceļas ar šķietamu modernumu, bet patiesība ar stipriem pārspīlējumiem – gan piegriezumā, gan izmēros, gan ar spilgtajām un neparastajām krāsām un to nesaderīgām kombinācijām. Daudzi jaunieši reti mazgājas un ir netīrīgi.

Paši hipiji nereti domā, ka viņi cīnās «par ideju», ka skatītāju ironiju rada viņu tērpi, kuru skaistums pārējiem palicis nesaprotams it kā citu atpalicības dēļ, ka viņi cieš, kā vēsturē cietuši neatzītie izgudrotāji, kas savā attīstībā atradušies gadsimtu priekšā atklājumu vērtētājiem un vējlukturu laikmetā mēģinājuši patentēt stāvlampu abažūrus. Patiesībā tā nav. Iebildumus rada nevis neparastais, bet negaumīgais, mēra sajūtas trūkums un dziļas skaistuma izpratnes defekts. Tomēr no ironijas atturēsimies.

Hipiju mīmika dveš pasvītrotu vienaldzību, laiskumu, nevērību, bieži viszinošu augstprātību, sevis pārvērtēšanu, kas kombinējas ar līdzcilvēku «nepamanīšanu» vai apzinātu ignorēšanu – to cilvēku, kuri savā ikdienas steigā it kā nepagūstot izprast hipiju diženos uzskatus un nozīmi tālākajā kultūras progresā.

Šie jaunekļi, parasti «padsmitnieki», ir it kā vecīši, kas visu pasauli izzinājuši un kurus uz mūsu planētas vairs nekādi brīnumi nevar pārsteigt. Attiecībās savā starpā un ar citiem viņiem trūkst tādu vispārcilvēcīgu īpašību kā laipnības, atsaucības, sirsnības, iejūtības, līdzcietības. Būtībā tam vajadzētu simbolizēt piederību daudzos romānos aprakstītajiem stiprajiem un skarbajiem pozitīvajiem varoņiem, kuri, neievērojot sadzīves sīkumus, pieklājības ārējo normu ignorēšanu kompensē ar iekšējo jūtu dziļumu. Konkrētajā gadījumā tāda izturēšanās patiesībā liecina par emocionālo trulumu un cilvēcisko jūtu izmainīšanos.

Lepna šķiet devīze – «mēs nevienu necienām, mēs spriežam pēc nopelniem», bet tā kļūst vienkārši bīstama, ja par vērtētājiem kļūst neizglītoti jaunekli, kas bariņos stāv uz ielas stūra, skatās uz svešiem garāmgājējiem un spriež: «Šī meitene mums patīk, mēs viņai teiksim kādu piezīmi: pret tiem trim sportiskiem stāviem mēs jūtam bijību un labāk klusēsim, bet tur to intelektuāli mēs «necienām» un par viņu smiesimies uz velna paraušanu. Mēs gan viņu redzam pirmo reizi, bet, ja ar ņirgāšanos izdosies viņu aizskart, būsim traki priecīgi.»

Pārpratumus rada hipiju iekšējā pasaule. Nepareizi būtu uz-skatīt, ka konflikti rodas tādēļ, ka hipiji būtu intelektuāli tikuši tālāk un jau dzīvotu nākotnē, bet mēs no savām aizmugures pozīcijām nespētu viņu domām izsekot. Hipiji, kas tā domā, kas uzskata sevi par kultūras, uzskatu un jaunu tradīciju celmlaužiem, maldās – viņu atzīšana nepienāks ne pēc dažiem gadiem, ne gadu desmitiem. Pēc vēl lielāka perioda viņus vienkārši aizmirsīs, viņi nebūs atstājuši pasaulē nekā paliekoša. Bet pa-liekošais ir tikai darba rezultāts. Aizmirsīsies cilvēku raksturi, apģērbj modes, konflikti, dīvainības, paliks pielikto pūļu rezultāts. Hipiju iekšējā pasaule lielākos iebildumus rada nevis paviršam vērtētājam, bet tiem, kas nopietni mēģina viņu pārliecībā iedziļināties un to izprast.

Hipiji labprāt sēž kafejnīcās, pie tam ne tikai vakaros, bet jau no paša rīta, kamēr citi strādā. Lielākā daļa no viņiem bieži maina darba vietas vai neko nedara un dzīvo uz piederīgo rēķina. Vakaros līdz vēlai naktij viņi klīst ar ģitāru un stāv uz ielu stūriem. Viņi labprāt klausās magnetofonā ierakstītus skaļus ritmus, daži paši raksta vai dzejo.
Savu uzkrītošo bezdarbību viņi izskaidro ar it kā intensīvu garīgo slodzi un pie tases kafijas labprāt spriež par lielām, parasti pasaules mēroga problēmām. Viņu iemīļotie temati ir proza, dzeja,  mūzika,  skulptūra,  glezniecība.  Gandrīz  visiem  centrālā tēma – dzīves jēgas meklēšana un sekss.

Par visiem šiem tematiem viņi spriež šķietami novatoriski, pasvītrojot nesamierināšanos ar līdz šim atzītajiem (vienalga, par kādām autoritātēm ari būtu runa) kritērijiem. Viņi pa lielākajai daļai iebilst pašas iebilšanas dēļ – viņi neatbalsta arī vislabākās tradīcijas tikai tādēļ, ka vairums tām piekrīt un ka tādas vispār pastāv. Šie iebildumi var būt parasto uzvedības normu ignorēšana, tie izpaudīsies spriedumos par zinātni un fantastiku. Literatūru un mākslu viņi vērtē savdabīgi, it kā «pašu jaunā skatījumā», kas zinātājam patiesībā ir kāds sekls jau agrāk bijis, būtībā diletantisks, sen jau izbrāķēts un atmests virziens. Tikai nesagatavotam klausītājam viņu runas, tukšā bezgalīgā spriedelēšana var šķist neparasti dziļa un sava smalkuma dēļ nesa-protama.

Hipiji mīl izteikties kategoriski, viņi labprāt lieto vārdus «tā jābūt… tā jādara … tas nav neko vērts … rakstnieku A nav ko lasīt .. . gleznotāja B darbi ir izmetami ārā .. .». Spriedumi nereti ir ārēji dziļdomīgi un katrā ziņā jau atšķirīgi no pārējo vērtējuma. Ja gleznu izstādē vispārēju ievērību būs guvuši portretisti, hipiji ilgi kavēsies tikai pie citiem māksliniekiem un pie tam, nepieļaujot nekādus iebildumus, apgalvos, ka labākais darbs, bez šaubām, ir klusā daba ar gurķiem; viņi piecelsies un aizies no pusseansa vispāratzītā filmā un slavēs kādu neizdevušos epizodi pie dīķa, ko paši autori būs uzskatījuši par neparasti vāļu un, filmu montējot, tikai nejauši nebūs izgriezuši.

Viņiem tuvāki būs tie daiļrades meistari, kuru darbi pārsvarā ir grūti saprotami, ar bagātīgu «apziņas» jeb «asociāciju plūsmu», kurus ikviens ikdienas lasītājs praktiski var traktēt tā, kā viņam pašam patīk. Viņi cildinās vārda māksliniekus, kuri de-vuši tās daiļrunīgās grāmatas, par kuru saturu kritiķi netiek skaidrībā vēl ilgi pēc pašu autoru nāves, par kurām vienlaicīgi pastāv pretēji, viens otru izslēdzoši uzskati.

Pārdomas par dzīves jēgu un cilvēka vērtību šajā pasaulē pirmajā mirklī var likties nozīmīgas, hipiji varbūt pārrunās filozofijas strāvas (parasti ideālistiskās), pie tam «saskatīs» dziļumu tādos novirzienos, ko pārsvarā noraida paši rietumu autori. Sīkāk paklausoties un pārrunājot, tomēr izrādās, ka ne par vienu no šiem virzieniem viņiem īstas jēgas nav – termini «eksistenciālisms», «freidisms» vai mākslas virzieni «ekspresionisms», «impresionisms» viņiem tikpat kā neko nenozīmēs.

Hipiju centrālā un universālā tēma ir sekss. Pie tam dažādi, vairāk vai mazāk klaji izteikti (aprakstīti, apdzejoti, uzgleznoti) intīmi pārdzīvojumi, pat perversijas, pašiem autoriem šķitis revolucionāri jaunatklājumi, vēl nebijuši «drosmīgi meklējumi»; patiesībā šādi darbi publiku piesaistīs tikai ar savām pikantībām, bez kurām pārējo nodaļu mākslinieciskā vērtība kļūs diskutējama. Viss novatorisms paliks tajā apstāklī, ka hipiji skaļi runās par to, par ko citi publiskās vietās pieņēmuši klusēt.

Vēlreiz atgādināsim, ka šajā rakstā nevērtēsim hipiju kus-tību ārzemēs, bet aprobežosimies ar tiem samērā nedaudzajiem hipijiem, kas sastopami tepat mūsu republikā – gan galvaspilsētā, gan arī rajonu pilsētiņās un pat uz laukiem.

Liekas, ka šajā gadu desmitā būt hipijam ir diezgan neparasti, pat «moderni», tāpat moderni ir viņus «saprast», atbalstīt un aizstāvēt. Raksta autors, riskējot izsaukt «uguni uz sevi», tomēr uzdrošinās apgalvot, ka šai pārejošai modei ir skaitliski diez-gan maz piekritēju. Lūk, piemēri. Raimonda Paula dziesmas viena rāvienā izkonkurēja trokšņus un ritmus. Liekas, ka viņa dziesmu popularitāte izskaidrojama tieši ar to, ka kompozīcijas ir neparasti melodiskas un atbilst pilnīgi citiem estētikas kritērijiem, kādus izvirza hipiji. Praktiski vairums klausītāju vienkārši nejūt vajadzību pēc ritmiskiem trokšņiem, kas varbūt saprotami (?) atsevišķiem mūzikas gardēžiem.

Atstājot dziāļku vērtējumu autoritāšu ziņa, atzīmēsim, ka lielu  lasītāju  popularitāti ieguvis jaunais literāts Andris Jakubāns, kura stāstiem ir skaidrs sižets, tie ir viegli saprotami un ar patiku lasāmi. Varbūt speciālistu atziņa būs savādāka, bet lielam vairumam lasītāju ir vajadzīgs Laimas Līvenas dzejoļu krājums «Caur ziemas dienām», kuru atzina par labāko no jauno autoru pirmajām grāmatām 1967. gadā. (Kad radās šis raksts, otrs krājums vēl nebija iznācis.) Lielu popularitāti tieši ar savu liriskumu ieguvis Egīla  Plauža  dzejoļu  krājums «Zaļā krēsla».

Negribas ticēt, ka gluži līdzsvarots cilvēks var patiesi sajūsmināties par abstrakcionistu «šedevriem». Ja arī teicieni, ka šādi darbi vairāk jāredz un «jāmācās izprast», būtu pamatotu, tad tie tomēr paliks atsevišķu intelektuāļu ēsma, bet īstās emocijas arī mūsu tempa un tehnikas gadsimtā joprojām izsauks V. Purvītis ar savām ziemas un pavasara ainavām, I. Levitāns ar dabas gleznojumiem un arī mūsdienu lielmeistaru darbi. Katrā ziņā tādi darbi ir nepieciešami ne tikai «mākslas gardēžiem», bet lielākajam vairumam ikdienas cilvēku ar visdažādāko izglītību, kas strādā gan fizisku, gan garīgu darbu. Kāds ārsts nesen sarunā žēlojās: «Gribētos reiz redzēt īstu reālistisku lugu par mūsdienu dzīvi trijos cēlienos, ar ievadu, kulmināciju un nobeigumu.»

Daži hipiji savu uzvedību izskaidro ar «protestu». Bet pret ko gan var protestēt ar bezdarbību? Sarunās kāds teica, ka viņi iebilst pret sevis neatzīšanu («kāpēc gan nedrīkstētu darīt tā, kā man patīk?!»), citi esot kļuvuši par hipijiem pēc «liktenīgām neveiksmēm» – pēc «avārijām» personiskajā dzīvē, daži negrib strādāt «melno darbu» – tas neatbilstot viņu goda izpratnei, bet ieņemt kārdinošāku vietu neļauj izglītības trūkums.

Cilvēku evolūcija pierāda ko citu – lielākos posmos uzvar, paliek tikai apstiprinošais, pozitīvais, bet ne pasīvais vai iznīcinošais. Ja taisnība būtu tiem hipijiem – pesimistiem, kas uzskata, ka uz zemeslodes visu laiku dominē sliktais, negatīvais, tad, plašākā mērogā runājot, no .pērtiķa nekad nebūtu radies cilvēks.

īsti vēsturiski nebijušu situāciju, bet būtībā fašismu otrā pa-saules kara laikā attēlo A. Kāmī savā romānā «Mēris» – pil-sēta noslēgta no ārpasaules, plosās epidēmija, katru dienu iet bojā cilvēki, bet «… drošība meklējama ikdienas darbā… Galvenais bija labi darīt savu darbu,» saka romāna galvenais varonis ārsts Rjē. Kādas gan personiskās nepatikšanas var pārvarēt, ataudzējot matus un bārdu, sēdot kafejnīcās, klīstot ar ģitāru pa ielām un «barojoties» uz vecāku rēķina?

Un tagad parunāsim par hipiju problēmu no gluži specifiskas puses, par kuru arvien iedomājas visbeidzot, – no psihiatrijas viedokļa. Sadzīve nereti kritērijs, kā atšķirt psihiski veselu no slima cilvēka, ir tas, vai cilvēks runā sakarīgi vai nesakarīgi. Ja runa sakarīgi, vienalga, lai kādas domas slimnieks arī izteiktu, viņu vispirms mēģina pāraudzināt, ved uz biedru tiesu, raksta avīzes, rāda pa televizoru, kritizē, kaunina, izsmej, ironizē.

Ar gramatiski pareizu un ārēji sakarīgu runāšanu tomēr vēl ir par maz, lai teiktu, ka cilvēks ir psihiski vesels. Ārsts pamanīs ļoti svarīgu īpatnību – jaunieši ar laiku zaudē piemērošanos ikdienas dzīvei, dzīve it kā rit viņiem garām, nostumjot pašus malā, – agrāk jaunieši ar labām sekmēm mācījās skolā, vienlaikus darbojās pulciņos, skrēja uz sporta sekcijām, lasīja grāmatas, tagad – kļuvuši pavisam savādāki, izmainījušies līdz nepazīšanai, pie tam uzmanīgs novērotājs, vecāki vai pedagogi būs pamanījuši, ka ar jauniešu raksturu notikušas lielas izmaiņas vēl pirms pievēršanās hipijiem.

Agrāk pieklājīgais un taktiskais jaunietis kopš kāda perioda ir kļuvis noslēgts, bieži vien ātri satraucas, ir nervozs, reizēm rupjš. Agrāk bijis daudz interešu, daudz draugu, viss padevies, – kopš kāda laika pat ar mācībām vairs netiek galā, pie tam nevis slinkuma dēļ, bet gan citu iemeslu pēc – pastāv nepārtrauktas sūdzības par grūtībām domāt un koncentrēties, kaut arī pie grāmatām kādreiz tiek pavadīts vēl ilgāks laiks nekā agrāk. Tikai – bez rezultātiem. Bet savādās kompānijas, nepaklausība, dīvainais apģērbs un viss pārējais radās uz jau iestājušās psihiskās slimības fona.

Protams, nepavisam negribam visus hipijus uzskatīt par psihiski slimiem, tomēr noteikti domājam, ka daudzus no aktīvajiem pārstāvjiem vispirms būtu lietderīgi sūtīt nevis uz miliciju vai rādīt žurnālistam, kas meklē tēmas satīriskām publikācijām, bet gan ārstam psihiatram.

Bet tiem «padsmitniekiem», kas savu rīcību spēj kontrolēt, gribētos atgādināt, ka laiks tomēr ir pārāk dārga manta, lai to tik viegli izniekotu. Tā vietā, lai to izšķiestu ģitārai, garu matu audzēšanai, bezgaumīga apģērba iegādei un kafejnīcai, labāk būtu iemācīties kādu svešvalodu, apgūt specialitāti, sākt nodarboties kādā sporta sekcijā, iestāties augstskolas sagatavošanas kursos un audzināt sevi par kulturālu, izglītotu, sabiedrībai derīgu cilvēku.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?