Dža visu mums dos!

Rastafariānisms ir jauna, 20.gadsimtā veidojusies reliģija un tajā pašā laikā tās aizsākumi meklējami pirms apmēram 400 gadiem, laikā, kad Amerikas atklājēji un iekarotāji baltie cilvēki saprata, ka jaunatklātajā zemē trūkst darbaroku. Tad aizsākās Āfrikas nēģeru “Babilonas gūsts” – viņus saķēra un jau kā vergus veda ar kuģiem uz Ameriku. Liels nebrīvo tirgus un “pārkraušanas” punkts bija Jamaikas salā.

20.gadsimta sākumā tieši šeit melnādaino iedzīvotāju aizsākās rastafari reliģija, kura  mūsdienās izplatījusies gandrīz visā pasaulē. Tomēr galvenā rasatafari ideja pastāvēja jau kopš pirmajām verdzības dienām – tā bija āfrikāņu cerība atgriezties dzimtenē. Šī kustība ietvēra un ietver dažādus grupējumus, tādēļ grūti pateikt vai tā ir vairāk reliģioza, filozofiska vai  politiska. Paši rastas jeb rastamani, kā sevi dēvē rastafari piekritēji, uzskata to par visas dzīves pieredzes apvienojumu, aktīvu mēģinājumu iemiesot dzīvē dieva Dža gribu.

Pirmais pravietis

Sākotnējais kustības iedvesmotājs bija Markus Gevri (Marcus Garvey) – viens no 20.gadsimta sākuma ietekmīgākajiem melnādaino līderiem,  kurš iestājās par ASV un Karību salu nēģeru atgriešanos Āfrikā, vēsturiskajā dzimtenē. 1914.gadā Gervi izveidoja vispasaules organizāciju, lai uzlabotu melnādaino stāvokli (Universal Negro Improvement Association). Savos rakstos un grāmatās viņš aicināja savus tautas brāļus  atgriezties senču dzimtenē, atteikties no svešās kultūras, lepoties ar savu rasi un savu pagātni. Visai mūsdienu civilizācijai viņš piedēvēja āfrikānisku izcelsmi. Pats būdams melnādainais katolis, Markus Gervi izvirzīja oriģinālu ideju pasludinot Kristu, Ādamu un citus svētos par melnādainajiem. Viņa vadībā organizēja arī jaunu baznīcu, tā saukto ortodoksālo jeb gerverītu baznīcu.

Tomēr rastafari kustības vēsturē viņš palicis kā Dieva iedvesmots pravietis -Gervi sludināja, ka no Āfrikas nāks varens valdnieks, kurš nesīs taisnīgumu visiem pazemotajiem un trimdā izdzītajiem. Jāpiebilst, ka šajā laikā Jamaika vēl aizvien bija britu kolonija un brīvība melnādainajiem eksistēja tikai formāli.

Melnādainie izraelīti

Melnie vergi bieži sajuta savas verdzības līdzību ar senebreju likteni un savu verdzību Amerikā salīdzināja ar senebreju “Babilonas gūstu”. Tomēr attieksme pret ebrejiem bija dažāda. Daļa sajuta savu likteni vienotu ar ebreju tautas likteni, citi turpretim pasludināja sevi par īstiem ebrejiem un uzskatīja, ka ebreji piesavinājušie izredzētās tautas statusu  un īstā izredzētā tauta ir āfrikāņi, līdz ar to pieņemot, ka ebreju vēsture, kura stāstīta Bībelē, patiesībā ir āfrikāņu vēsture un Etiopija – īstā Ciāna. Par grēkiem izraelīti ir notiesāti un izsūtīti – pirāti viņus aizveduši uz Ameriku (Babilonu). Bet Dievs jau sen ir piedevis savai izredzētajai tautai un drīz tā varēs atgriezties Ciānā, kura citiem pazīstama kā Adisabeba, Etiopijas galvaspilsēta. Āfrika, Etiopija ir melnā cilvēka Paradīze, savukārt Amerika – viņa elle, “Babilona”. Balto cilvēku baznīca ir “Babilonas” ierocis, lai apmānītu melnādainos.

Tā kā melnādainie  bija pārliecināti, ka cilvēki ir izkropļojuši Bībeles mācības jēgu, sākās meklējumu “restaurēt” Bībeli. Rezultātā jau 1924.gadā. parādījās “Holy Pibi” – okulta Bībele, par kuru stāstīja, ka tā pārtulkota no sen zudušas valodas. Tajā stāstīts par “Babilonas gūstu”, ar to saprotot melnādaino verdzību rietumos, kā arī pareģota Babilonas nopostīšanu un “melnādaino izraelītu” atgriešanās Āfrikā.

Dža atnākšana

Etiopijas karalis Haile Selasjē I1930.gada 2.novembrī Afrikā, Etiopijas tronī kāpa Ras (etiopiešu valodā “princis”, “karalis”) Tafari Makkonens. Viņš kļuva karali par Haili Selasjē I. Daudzi jamaikieši viņa kronēšanu uztvēra kā Markus Gervi pareģojuma piepildīšanos – Etiopija bija pieminēta Bībele, tā sekmīgi turējās pretī koloniālismam un Amerikas melnādaino apziņā ieņēma svarīgu vietu, tādēļ arī veidojās šāda pārliecība. Rastas atcerējās, ka Gervi, aizbraucot uz ASV 1916.gadā, ilgi pirms Hailes Selasjē  kronēšanas teica : “Vērsiet savus skatienus uz Āfriku, tur tiks kronēts melnādainais karalis, viņš būs glābējs.”

Trīs jamaikiešu gaišreģi – Leonards Houels, Džozefs Nātaniels Hiberts un   Arčibalds Danklijs vienlaicīgi un neatkarīgi viens no otra paziņoja, ka Haile Selasjē ir dzīvais Dievs Dža (Jahve) .

Etiopijas imperatorā rastamani saskatīja arī Gervi solīto cīnītāju par melnādaino tiesībām un repatriācijas uz dzimteni, uz Apsolīto zemi,vadītāju.
Etiopijas karaļa kronēšanas gadu līdz ar to uzskata arī par rastafari kustības sākuma gadu.

Interesanti, ka pats Markus Gervi nebija Hailes Selasjē pielūdzējs un rastamanus uzskatīja par trakiem fanātiķiem. Savukārt viņi vienalga cienīja un godāja Gervi uzskatīja, ka viņš ir Jāņa Kristītāja reinkarnācija un kādreiz viņš atgriezīsies Jamaikā kopā ar Hailes Selasjē sūtītajiem kuģiem, kuri vedīs melnos atpakaļ uz viņu dzimteni. Viņi piedeva viņam atceroties, ka arī Jānis Kristītājs šaubījās par Kristu.

Rastafari sākumi

Periodu no 1930. – 1933.gadam var nosaukt par kustības inkubācijas periodu. No 1930.gadam līdz 60.gadiem rastafari bija lokāla, samērā rasistiska jamaikiešu reliģiskā kustība, ar  niecīgu ārējo ietekmi.

Rastas nešaubīgi ticēja Hailes Selasē dievišķīgumam  un tam, ka viņš grib atgriezt melnos no Jaunās pasaules Āfrikā. Vēlāk attīstījās arī mistiska repatriācijas interpretācija, tomēr skaidrs, ka agrīnie rastamani patiešām gaidīja burtisku atgriešanos dzimtenē,  Āfrikā. Tas sākotnēji piešķīra rastafari politisku nokrāsu -visi rastamani bez izņēmuma gribēja pēc iespējas ātrāk doties uz Etiopiju. 20.gadsimta 30.gadu rastafari  lozungs skanēja šādi: “Atlaidiet manu tautu! “.Vēlāk rastamanu vidū radās sarūgtinājums, jo šī vēlēšanās netika apmierināta.

Šajā laikā vienu no spēcīgākajiem grupējumiem nodibināja Leonards Hauels
(Leonard Howell), kurš bija daudz braukājis pa pasauli, piedalījies kara Ganā un zināja vairākas āfrikāņu valodas. Viņš 1933.gadā noformulēja sešus principus, kuri ilgu laiku bija rastafari vadmotīvi :
1) naids pret balto rasi;
2) absolūta melnās rases pārākumu;
3) atriebība baltajiem par viņu ļaundarībām
4) Jamaikas oficiālo varas iestāžu un valdības neatzīšana un cīņa ar tām
5) gatavošanās, lai atgrieztos Āfrikā;
6) Haile Selasjē  I kā augstākā būtne.

Dažus gadus vēlāk Haules kopā ar saviem sekotājiem apmetās grūti sasniedzamā vietā kalnos netālu no Jamaikas galvaspilsētas Kingstonas un izveidoja tur nelielu kopienu, kuru nodēvēja par “Pinaklu” (angl. Pinnacle – smaile, kalngals). Šī rastafari minvalstiņa, kurai ik pa laikam bija sadursmes ar policiju, pastāvēja līdz 50.gadu vidum, tad policija to iznīcināja pavisam un  Hauela sekotāji pārcēlās uz Kingstonas nomali, tādējādi no separātiskas lauku kustības pārvērsdamies par sava veida pilsētas geto.

50.gadu beigās  un 60.gadu sākumā notika dažādas sadursmes starp rastamnaiem un britu armiju. Pateicoties tām rastafari ieguva samērā plašu, bet negatīvu popularitāti pasaulē.  Labvēlīgākas atsauksmes parādījās dažus gadus vēlāk pateicoties rastu izpildītajai mūzikai – regejam, ar to arī beidzās klasiskais izolācijas periods un rastafariānismam sākās ziedu laiki.

Hauela izvirzītos principus ar laiku nomainīja citi, daudz humānāki, rastas radīja specifisku mītu un rituālu kopumu:
-Rastām aizliegts kropļot cilvēka ārējo veidolu – nedrīkst skūties, tetovēties, vai kā citādi pārveidot savu ķermeni;
-Vēlams ievērot veģetārismu, tomēr šad tad var ēst gaļu, izņemot cūkgaļu un moluskus.
- Pakļauties tikai Dža un nevienam citam dievam, bet ar cieņu izturēties pret visiem ticīgajiem;
- Mīlēt un cienīt cilvēku brālību, tomēr pirmajā vietā turot Hama dēlus;
- Izvairīties no skaudības, greizsirdības, apmāna, atkarības, zvēresta laušanas, nodevības;
- Atraidīt “Babilonas” kārdinājumus un tās sūtņus;
- Rastas ir aicināti pasaulē radīt kārtību, kas balstās uz  brālību un mīlestību;
- Rastas turas pie seniem Etiopijas likumiem.

Rastas uzskata, ka patiesību nevar iepazīt tikai ar cilvēka spēkiem. Izpratne var nākt tikai ar Dieva Dža palīdzību. Saite ar Dievu ir katram cilvēkam. Rastām ir svarīgs nepastarpināts kontakts ar Dievu. Šo principu  izsaka vārdi “Es un es” ( angl.  I and I). to var saprast apmēram tā “Es dieva klātbūtnē”. Dža klātbūtne visās darbībās ir vienlīdz svarīga, tādēļ lūgšanām un pateicībām Dievam nav speciāli noteikts laiks un vieta. Dža ir vienmēr kopā ar cilvēku.

Dzīvais Dievs viesojas Jamaikā

Ko par to visu domāja pats dzīvais Dievs Dža jeb Haile Selasjē I ?
Ir izplatīts viedoklis, ka viņš neko nav zinājis par šo reliģisko kustību, kura viņu pašrocīgi iecēlusi Dieva godā, tomēr, fakti to apstrīd.

60.gados rastafari kustība pieņēma tādus apmērus, ka koloniālā vara sāka uztraukties. 1966.gadā Jamiakas valdība, lai novērstu sociālo krīzi un nostiprinātu attiecības ar Etiopju uzaicināja ciemos Haili Selasjē I.

1966.gada 21.aprīlī  Haile Selasjē ieradās Kingstonā, Jamaikas galvaspilsētā un viens no viņa mērķiem bija tikties ar rastafari līderiem. Jau lidostā viņu sagaidīja baltos apģērbos tērpti rastamani kuri skandēja : “Slava Dāvida dēlam”.

Šī sastapšanās ir leģendām apvīta un faktiskās detaļas ir zudušas. Stāsta, ka Haile rastafari vecajiem devis padomu palikt Jamaikā, tomēr apsolījis jamaikiešiem, kuri ieradīsies Etiopijā piešķirt tur nelielus zemes gabalus. Tomēr šo iespēju izmantoja tikai nedaudzi jamaikieši pārāk dārgo transporta izdevumu dēļ. Etiopija un Haile Selasjē savu nozīmi rastamanu acīs nezaudēja – viņiem tā palika garīgā dzimtene. Ja nav iespējams atgriezt savu ķermeni dzimtenē, tad  svarīgi ir saprast, ka gars ir neatdalāms no dzimtās zemes, arī tā var gūt mieru.

1975.gadā Etiopijas karalis  Haile Selasjē nomira, bet kustība tādēļ nebeidzās. Daļa rastu neticēja viņa nāvei, citi uzskatīja, ka viņš iemiesojies ideālā miesā.


Rastafari simboli

Rastafari simbols - kādreizējais Etipijas karogsViens no svariīgākjiem rastafari simboliem ir Etiopijas karogs un tā krāsas- sarkans, zaļš, dzeltens. Sarkanais simbolizē asinis, ko melnādainie izlējuši svešās zemēs. Dzeltenā krāsa simbolizē mājas, atgriešanos Dzimtenē, zaāļ krāsa savukārt stāsta par Etiopijas skaistumu. Etiopijas karoga centrā atrodas lauva, kurš vienlaicīgi simbolizē gan Etiopijas varenību, gan Haili Selasjē I. Nozīmīga ir arī melnā krāsa, tā simbolizē daļas rastamanu ādas krāsu.

Daudzi rastamani nēsā dredus -īpaši saviāļtus, pinkainus matus, kuri simbolizē gan āfrikāniskās saknes, gan lauvas krēpes. Leģenda vēsta, ka dienā, kad pienāks pasaules gals, Dža pēc drediem pazīs savējos un sagrābis aiz matiem, izglābs. Pašlaik populāros dredus agrīnajā periodā nēsāja vēl samērā maz.  Pēdējie pētījumi vēsta, ka sākotnējā periodā dredus nēsājuši askētiska rastafari virziena pārstāvji, kuri  dzīvoja bezlaulībā ar puritāniskiem likumiem un protestēja pret pagānisma atliekām rastafari kustībā – sākotnēji rastu vidē bieži tika turpinātas dažādas āfrikāniskās reliģiskās prakses, piemēram saistītas ar vudu.

Rastamaniem mūsdienās ir vairākas svētku dienas -
6. februāris – Boba Mārleja dzimšanas diena;
23.jūlijs – Hailes Selasjē I dzimšanas diena;
2. novembris – Hailes Selasjē  I kronēšanas diena

Dzīvesveids

“Klasiskie” rastas dzīvoja un arī tagad dzīvo tuvu pie dabas vidū, ciematos. Dažas rastamanu kopienas ir sadalītas pa dzimumiem un atgādina klosterus, bet lielākā daļa rastu dzīvo parastu dzīvi, neattālinoties no sabiedrības. Parasti šie ciemati veidoti pēc Rietumāfrikas ciematiņu parauga.

Rastamani piekopj samērā askētisku dzīvesveidu un bieži vien ievēro īpašu ēšanas sistēmu “Ital”. Ar to saprot dabīgu,  tīru ēdienu bez sāls, bez ķīmiskām pārtikas piedevām. Rastas uzskata, ka ir ļoti svarīgi savu ķermeni nepiesārņot ar svešām vielām, tādēļ, piemēram, bieži vien negatavo ēdienu alumīnija katlos, lai kāda metāla daļiņa kopā ar ēdienu nenonāktu organismā.

Viņi neēd gaļu, nepīpē tabaku, nelieto alkoholu un narkotikas. Marihuāna netiek pieskaitīta pie narkotikām. Liela daļa rastamanu skolotāju aizstāv marihuānas kontrolētu pīpēšanu, jo uzsver, ka tā palīdz nodarboties ar meditāciju. Rastamanam marihuānas pīpēšana ir reliģisks akts, nevis vienkārša apreibināšanās. Rastas uzskata. Ka pīpējot marihuānu iespējams saprast patiesību, kas rakstīta Bībelē, bet daudzo izkropļojumu dēļ tagad slēpta mūsu acīm. Viņi apgalvo, ka saskaņā ar ticējumi, pirmais augs, kas izaudzis uz ķēniņa Zālamana kapa bijusi tieši marihuāna  – “gudrības zāle”.

Ēdienu rastas uzskata par vienu no veidiem, kas cilvēku vieno ar dabu, kā arī par sava veida medicīnu. Ortodoksālie rastas ir stingri veģetārieši, kuri atsakās arī no zivīm. Pieņemts, ka ēdienā var lietot tikai tādu zivi, kura nav garāka par 25 centimetriem,  lielākas zivis skaitās “Babilonas”, balto cilvēku pārtika. Rastas nedzer arī pienu un kafiju, bet vāra tējas no dažādām zālītēm un saknītēm.

Puķu bērni un regejs

Ap 1965./1966.gadu pieauga Rietumeiropas jauniešu sociālā apziņa. Džona Kenedija nāve, karš Vjetnamā, bezdarbs jauniešu vidū radīja krīzes sajūtu valstī un noveda pie vērtību pārvērtēšanas. Paaudžu konfrontācija pieņēma daudz asāku raksturu.
60.gadu beigas – tas bija tāds īpašs skurbuma laiks- jaunu ideju, bohēmas, prieka, mīlestības laiks. Lielu atsaucību ieguva arī kristietība, hinduisms un budisms, kā arī rastafari -reliģijas un kustības, kuras  sludināja labdarību un mīlestību.

Šajā laikā, 1968.gadā Vernons Haringtons (Vernon  Carrington )izveidoja pašu  lielāko no rastafari kopienām- “Izraēlas divpadsmit ceļi”. Šo kopienu mēdz salīdzināt ar ā¶rišnas apziņas biedrību”. Kopienas pārstāvji uzskatīja, ka Haile Selasjē nav vis Jahve, bet visā savā godībā atgriezies Jēzus Kristus, ir notikusi Jēzus otrreizējā atnākšana. Viņi guva popularitāti, īpaši regeja izpildītāju vidē 70.gados.

Tieši “Divpadsmit ceļu “idejas izplatījās ārpus Āfrikas un saistīja arī balto jaunatni, īpaši hipijus. Baltie rastamani domu par atgriešanos uztvēra kā alegorisku cerību par visu tautu vienotību un atgriešanos pie dabiskuma.

Neapšaubāmi rastafari izplatīšanos veicināja arī šai kustībai raksturīgā mūzika – regejs. Regejs ir veltīts dievam Dža. 60.gadu vidū par jaunu rastafari pravieti un sludinātāju kļuva regeja grupas “The Wailers” līderis Bobs Mārlejs. Regeju Bobs Mārlejs raksturoja kā visas pasaules gaišo ļaužu vibrācijas.

Viņa vārdi : “Aizver acis un ieskaties sevī. Vai tu esi apmierināts ar to kā dzīvo? Mēs zinām uz kurieni ejam un zinām no kurienes nākam,  mēs ejam prom no Babilonas uz savu senču zemi.”, kļuva par rastamanu devīzi.

Mūsdienās rastafari kustība ieņem pacifistisku pozīciju. Jauniešu vidū ir izplatīti rastafari kustībai raksturīgi dredi, tomēr ne visi to nēsātāji ir rastas, drīzāk dredu nēsāšanu var raksturot kā modes parādību.

Rasatafari reliģijā atspoguļojās afrikāņu diasporas vēsture, reliģiskās herēzes, garīgās atbrīvošanās problēmas un rokmūzikas vēsture. Tā nav tikai reliģija, bet arī dzīvesveids. Rastafari nerunā tikai par reliģiju, bet arī par globālām problēmām.

Kā kļūt par rastafari

Pirmais un galvenais – uzvarēt “Babilonu” sevī, atbrīvoties no aizspriedumiem, kurus ielikusi “Babilona”. Jāzina, ko jūs patiešām vēlaties, tad tas tā būs, jo Dža nekad neatstās jūs ja jūs ko patiesi gribēsiet. Ne velti viena no rastafari devīzēm ir : “Dža dod mums visu!” Dža gribas iepazīšana ir visa apkārtējā patiesa izprašana saprašana. Labi attiecas pret brīvdomību. Rastamani  bieži ir brīvdomātāji un uzskata, ka cilvēkam pašam jāizvēlas kam ticēt. Tāpēc jums nav burtiski jāuzsver viss, kas šeit rakstīts.

Jāuzsver, ka lielākā daļa rastu ir filozofiski un reliģiski domātāji, nevis narkomāni, kuri truli paklanās afrikāņu despota attēlam avīzē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?