70. gadi

70.gadu sākumā visā PSRS parādījās jau vairāki simti hipiju. Mūsu hipiji atļāvās ko tādu, kas pēc PSRS normām tika uzskatīts par noziegumu – masu akcijas un demonstrācijas. 1971. gada vasarā pirms ASV prezidenta Ričarda Niksona vizītes pie ASV vēstniecības Maskavā notika nesankcionēta hipiju demonstrācija ar lozungiem “Amerikāņi- ārā no Vjetnamas!”. To protams uzreiz ielenca milicijas speciālās vienības un pie tam necentās izklīdināt, bet saķert. Daudzi pēc tam tika uz kādu laiku iesēdināti psihiatriskajā slimnīcā, citus nopratināja, paņēma uzskaitē un atlaida, liekot parakstīt papīru, ka viņi neparādīsies Maskavas centrā sabiedriski svarīgu pasākumu laikā.

Hipiju kustība šeit 70.gados zaudēja savu noslēgto, lokālo raksturu, izlauzās ārpus šauram radošu cilvēku lokam, ārpus Vecrīgas un dažu kafejnīcu un Doma laukuma areālam, un sāka piesaistīt dažādus jauniešus. 60.gadu beigu padsmitnieki tagad bija sasnieguši pilngadību, pabeiguši vidusskolu un atļāvās uzvesties brīvāk. Viņi meklēja sev līdzīgos Rīgā, Rīgas rajonā.

1970.- 72.gadā bija radušies pat vairāki grupējumi, kas satikās dažādās vietās Rīgā. Sākās jau noslāņošanās pa interešu kopām – bija tādi, kas aizrāvās vairāk ar narkotikām, citi ar dzeršanu, citi ar mūziku. Bija vairākas tikšanās vietas, blakus Anglikāņu baznīcai tukšajās ēkas daži cilvēki pat vasaras laikā dzīvoja. Doma laukums kļuva par internacionālu, kopīgu vietu, kur varēja satikt dažādus cilvēkus no visas PSRS. Tikšanās notika arī dažādās vārtu rūmēs, uz Kaļķu un Vaļņu ielas stūra atradās kafejnīca “Kariete”, netālu no tās vārtu rūmē varēja satikties, bija arī dažādas kāpņu telpas, kur bija zināms, ka kādu varēs satikt.

Viens no tā laika centriem ir Mežaparks, tur dzīvoja Mihails Bombins, kuram tolaik bija 20 gadi, tur 11.tramvaja gala punktā izveidojās viena no centrālajām tikšanās vietām. Tur arī kurināja ugunskurus, dziedāja dziesmas, A.Ezergailis atceras, ka reiz izveidojuši izbāzeni, uzvilkuši tam Padomju armijas formas tērpu un sadedzinājuši.

Jau tad notika arī izbraucieni draugu lokā ārpus Rīgas uz Vitrupi un Lilasti. Mihails Bombins stāsta, ka 70.gadu vidū notika Jāņu svinēšana Vitrupē, bet samērā nelielās kompānijās –10-15 cilvēki. Par nometni vai komūnu dzīvošanu Vitrupē nevar nosaukt, jo tur uzturējās tikai pāris dienas. 70.gadu vidū bija vēl vien grupiņa Vecmīlgrāvī, kas pārsvarā aizrāvās ar muzicēšanu un lietoja narkotikas –opiātus. Tas bija mūziķis un dzejnieks Imants Auziņš (Širmis), Jānis (Džonis).

Bija arī atsevišķas spilgtas personības kā Alfrēds Stinkulis (Prievīšu Fredis vai Baltais Alfrēds), kurš caur hipijiem meklēja latvietību, staigāja ar latvisku prievīti ap galvu un ar stopiem braukājot pa Latviju centās apmeklēt vietas, kas saistītas ar Latvijas senvēsturi un pirmo Latvijas Republiku.

LPSR varēja satikt hipijus arī no visas Padomju Savienības, 70.gados sākās ceļošana pa PSRS. Pārsvarā pārvietošanās notika ar autostopu vai vilcienu, arī lopu vagonos.Uz Rīgu brauca jaunieši no citām padomju republikām, no Maskavas, no Minskas, Ļeņingradas, pat no Vladivostokas un Gruzijas. Bieži vien tos mēdza dēvēt par “kontrolieriem”, jo viņi devās skatīties uz citām pilsētām vai tur nav līdzīgie, piemēram, uzzinājuši, ka Rīgā arī ir hipiji uz šejieni atbrauca maskavieši, un tālāk visi kopā, maskavieši un rīdzinieki devās uz Tallinu meklēt sev līdzīgos. Pamazām pa visu PSRS nostiprinājās sakari, izplatījās informācija par vietām, kur pilsētās var sastapt hipijus un atrast naktsmājas. Tā sāka veidoties Sistēma.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


*

Huh?